Līdz parakstu vākšanas beigām, lai Valsts prezidente varētu Saeimā ierosināt izskatīt likumprojektu «Grozījumi Enerģētikas likuma 20. pantā» palikušas trīs dienas, tomēr nepieciešamais parakstu skaits vēl joprojām nav savākts.
Līdz parakstu vākšanas beigām, lai Valsts prezidente varētu Saeimā ierosināt izskatīt likumprojektu «Grozījumi Enerģētikas likuma 20. pantā» palikušas trīs dienas, tomēr nepieciešamais parakstu skaits vēl joprojām nav savākts.
Kaut arī sabiedrības vairākums – četri no pieciem Latvijas iedzīvotājiem – ir pret «Latvenergo» privatizāciju, politiķi un valdība šā uzņēmuma likteni jau ir izlēmuši. Šā gada 15. februārī Ministru kabinets apstiprināja darba plānu sadarbībai ar Pasaules Banku, kurā cita starpā paredzēts pilnībā privatizēt enerģētikas nozari un jau līdz 2002. gadam pārdot «atlikušās» «Latvenergo» daļas. Arī iepriekš starp Latvijas valdību un Starptautisko valūtas fondu noslēgtais Ekonomiskās politikas memorands paredz trīs (atlikušo) lielo valsts uzņēmumu privatizāciju un hidroelektrostaciju (pēc būtības – Daugavas) pārdošanu.
Pie varas esošā «troika» – «Latvijas ceļš», «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un Tautas partija – ir uzņēmusi stingru kursu uz «Latvenergo» privatizāciju, apzinoties, ka peld pretēji lielas daļas savu vēlētāju paustajai gribai, un aizmirstot, ka pirms gadiem pieciem daudzi no šajās partijās «sastāvējušajiem» politiķiem apliecināja stingru «nē» enerģētikas nozares iztirgošanai.
Ko šajā gadījumā pārstāv «troika»? Var, protams, runāt par to, cik kuram samaksāts vai tiks samaksāts, ko kurš iegūs un sadalīs. Privatizētāji zaudētājos nepaliks. Tāpat kā viņu intereses pārstāvošās figūras Saeimā un nepārredzamajos varas gaiteņos. Tiek runāts arī par valsts interesēm. Bet kam gan šī valsts, ja tā nepārstāv sabiedrības intereses un nerespektē tās vairākuma gribu?
Par «Latvenergo» privatizācijas nepieciešamību pārliecina politiķi. Nav iznācis dzirdēt, ka šā uzņēmuma, kas 1998. gadā tika atzīts par veiksmīgāko Baltijā, privatizāciju atbalstītu enerģētikas nozares speciālisti un zinātnieki. Argumenti, ko min privatizētāji, vairumā gadījumu ir bērnišķīgi. Nupat «Ziņās» viesojās «ceļinieku» priekšstāvis Panteļējevs, kas, atbildot uz jautājumu, kādi ir galvenie argumenti «Latvenergo» privatizācijai, atgādināja par trīs miljonu afēru un uzņēmuma darbinieku lielajām algām. Tas tik tiešām ir pamatojums, taču ne jau uzņēmuma iztirgošanai, bet valsts varas impotencei. Ir ciniski pārliecināt sabiedrību, ka elektroenerģijas cena pēc uzņēmuma privatizācijas konkurences iespaidā varētu pazemināties. Lai samaksātu procesa virzītājiem un paralēli nepieciešamajām investīcijām nodrošinātu «minimālo» peļņu (vismaz 10 līdz 15 procentu apmēra), privātajam uzņēmumam (uzņēmumiem) pakalpojumu cenas vajadzēs «regulēt». Tāpat apšaubāma ir aģitēšana par stratēģiskā investora nepieciešamību «Latvenergo», kas strādā ar stabilu pelņu. Vairāku gadu garumā Latvijas presē (arī «Ziņās») ir publicēti neskaitāmi pētījumi un viedokļi, kuros minēti daudzi pamatoti argumenti «pret» enerģētikas nozares un Daugavas pārdošanu. Pretējs viedoklis atrodams politiķu piezīmju burtnīcās un valdības dokumentos.
«Latvenergo» privatizācija būs Latvijā īstenotā privatizācijas procesa deģenerācijas augstākā pakāpe un, domājams, arī pēdējā stadija. Ciniskā politisko dzīvnieku grūstīšanās ap nesadalīto kumosu vairs neizbrīna. Pārsteidz, ka sabiedrības liela daļa neiebilst, ka pēc labumu norīšanas politiskā defekācija (proti, zarnu iztīrīšanās) notiek virs viņu galvām.
Caurmēra Latvijas pilsonis ir cīņā par savu fizisko eksistenci notrulinājies pūļa cilvēks, kam nerūp, kas, kā un uz kurieni virza sabiedrības un valsts attīstību. Viņam ir vienaldzīgi, vai viņa un sabiedrības viedoklis tiek respektēts, varas subjektam lemjot par viņa intereses būtiski skarošiem jautājumiem. Dodiet caurmēra Latvijas pilsonim kripatiņu mietpilsoniskas laimes, nodrošiniet viņam ik dienas stulbus seriālus televīzijā un nožēlojamus aktierus politikā, kas, manipulējot ar pūļa cilvēka patmīlību, spēj tulkot savas intereses kā valsts intereses, un jūs sniegsiet viņam svētlaimi. Neizmērojama ir caurmēra pilsoņa aprobežotība, neiedomājama ir viņa lētticība, jo vari to desmitkārt piesmiet, aplaupīt, nodot, pazemot un piekrāpt, tik un tā viņš ies un par tevi balsos. Nozodz viņam miljonu, un viņš tevi cienīs, nozodz desmit, viņš tevi apbrīnos, bet, ja spēsi nozagt, teiksim, septiņpadsmit, tevi dievinās un gribēs iecelt par Dieva vietnieku uz zemes.
Nevajag vaimanāt par aplaupītajiem pensionāriem, nožēlojamo medicīnas un izglītības darbinieku stāvokli, par izsaimniekoto rūpniecību, degradēto lauku vidi. Nevajag pļāpāt par «prihvatizāciju». Vienīgais, kas no tevis tiek prasīts, reizi divos gados apliecināt savu pilsonisko nostāju, balsojot par izvēlēto «ceļu», «tēvzemi» vai «tautu». Pēc tam sēdi un apbrīno paša izvirzīto priekšstāvju cīņu par labklājību. Savējo, ne tavējo.
