Jelgavas Domes Pilsētsaimniecības komitejas ārpuskārtas sēdē pašvaldības deputāti, amatpersonas un uzņēmēji sprieda, ko darīt ar trijām ēkām pilsētas centrā – Pasta ielā 39, Driksas ielā 4 un Katoļu ielā 4.
Jelgavas Domes Pilsētsaimniecības komitejas ārpuskārtas sēdē pašvaldības deputāti, amatpersonas un uzņēmēji sprieda, ko darīt ar trijām ēkām pilsētas centrā – Pasta ielā 39, Driksas ielā 4 un Katoļu ielā 4, tautas valodā sauktām vienkārši par «kurjatņikiem».
Mainoties īpašniekiem, vairākkārt rīkojot izsoles, bet pēc tam pieņemot lēmumus par pārdoto ēku atgūšanu no īpašniekiem, gandrīz desmit gados nekas nav izdarīts. Tajā pašā laikā gan redakcija, gan Domes amatpersonas uzklausa pamatotus jelgavnieku pārmetumus par pašvaldības nespēju uzlabot pilsētas vizuālo tēlu. Pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš atgādina, ka neesot pareizi salīdzināt Jelgavas sakoptību ar Liepāju un Ventspili, kur graustu esot vēl vairāk. Protams, tas neattaisno pie mums izveidojušos situāciju. Par to, ka veiksmīgi var attīstīties vienstāva apbūve, var pārliecināties Driksas ielas pretējā pusē, kur SIA «Menikss» uzbūvējusi veikalu un sabiedriskās ēdināšanas kompleksu «Silva». Driksas ielu posmā no Katoļu līdz Akadēmijas ielai jau sen plānots pārvērst par gājēju ielu.
Pasta ielas 39. ēkas īpašnieks gatavs rīkoties
Nama privatizācijas vēsture ir gara. 1993. gadā objekts tika nodots Jelgavas rajona Padomei un firmai «Viktorija». Rajona pašvaldība namu bija iecerējusi pārbūvēt par administratīvu ēku. Tika izstrādāts projekts, kas paredzēja atjaunoto ēku ar gaisa pārejām savienot ar pašreizējo rajona Padomes ēku.
1994. gada sākumā savu ēkas daļu pēc privatizācijas pārņēma firma «Viktorija». Tapa projekts, kas paredzēja pirmajā stāvā izbūvēt veikalu telpas, otrajā un trešajā stāvā – birojus, bet ceturtajā – uzlabota tipa dzīvokļus. Taču arī šis projekts netika realizēts. 1996. gadā pašvaldība ar abiem apsaimniekotājiem lauza līgumus un uzsāka ēkas atkārtotu privatizāciju.
1997. gadā ēku privatizēja zemes īpašniece Imanta Kalniņa, kurai pieder puse no zemes, kas atrodas zem ēkas. Viņas valdījumā māja bija vienu gadu. 1998. gadā pašvaldība atkal rīkoja atkārtotu izsoli, un kopš tā laika ēka pieder SIA «Alvima». Kā stāsta firmas direktors Almants Reinbergs, īpašums ir ierakstīts Zemesgrāmatā. Jau 1995. gadā izstrādāts un saskaņots ēkas pārbūves projekts. To paredzēts pārvērst par biroju ēku, un uzņēmējs ir gatavs investēt līdzekļus nama pakāpeniskā pārbūvē. Ar «Rīgas gāzi» saskaņots gāzes piegādes projekts, kura tāme ir 480 tūkstošu latu. Lai pasargātu ēku no demolēšanas un tā nekļūtu bīstama apkārtējiem, firma aizmūrējusi logus un ieejas.
– Esam gatavi šogad izkustināt lietu no vietas, taču visu sarežģī tas, ka katra ēkas sekcija atrodas uz cita zemes īpašnieka zemes un visi uzskata, ka senču mantojums ir svēts, – atzīst A. Reinbergs. Uzņēmēju neapmierina zemes īpašnieces I.Kalniņas nevēlēšanās slēgt zemes nomas līgumu, kas liedz iespēju pārbūvei piesaistīt potenciālos investorus, ar kuriem jau uzsāktas sarunas.
Driksas ielā 4 vēl dzīvo cilvēki
Pašvaldībai pieder ēkas Katoļu ielā 4 un Driksas ielā 4 un tās pārvalda Nekustamā īpašuma pārvalde. 1996. gadā namam Driksas ielā 4 noņemts dzīvojamās mājas statuss, lai to nodotu privatizācijai, taču tas joprojām ir iemītnieku pilns. Cilvēki pierakstīti 65 dzīvokļos, bet par 17 no viņiem iesniegtas lietas tiesā par īres un komunālo maksājumu parādiem. Pārējie ir jāizvieto citur. Pirms vairākiem gadiem tika spriests par ēkas pārveidošanu par sociālo māju, bet naudas trūkuma dēļ šī doma atmesta. Salīdzinoši – 1993. gadā māju Pasta ielā 39 no iedzīvotājiem atbrīvoja triecientempā – 128 dzīvokļus pusgada laikā.
Pilsētsaimniecības departamenta direktors Aigars Ozols uzskata, ka ēka Driksas ielā 4 ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, bet iedzīvotāju pārvietošana, viņaprāt, izmaksājot ļoti dārgi un varētu notikt ātrākais divu gadu laikā. Savukārt, K.Riekstiņš aicina apsvērt domu par dzīvokļu pārbūvi atbilstoši mūsdienu prasībām un izīrēšanu citam iedzīvotāju slānim. Pastāv vēl divas iespējas: pēc iedzīvotāju izvietošanas ēku nodot privatizācijai vai nojaukt.
Nodarbinātības dienests atsakās no īpašuma
Ēkai Katoļu ielā 4 1994. gadā tika izsolītas četras nomas tiesības. Nama pirmajā stāvā tiesības būvēt franču stikla izstrādājumu veikalu ieguva firma «Rito», bet tālāk par pamatu ielikšanu tā netika. Tā kā arī pārējie trīs nomnieki neko neuzsāka, Dome lauza līgumus ar visiem četriem nomas tiesību ieguvējiem. 1999. gadā puse no ēkas uz 25 gadiem tika nodota Nodarbinātības valsts dienesta Jelgavas filiāles rīcībā. NVD Jelgavas filiāles vadītājas vietniece Irēna Vilciņa Pilsētsaimniecības komitejas sēdē paziņoja: tā kā šī iestāde tiek uzturēta par valsts budžeta līdzekļiem un to ir par maz, lai ēku pārbūvētu un apsaimniekotu, nodarbinātības dienests no tās atsakās. Drīzumā Dome rīkos šīs ēkas daļas izsoli. 2000. gada 10. februārī ēkas otras puses pirmo stāvu izsolē par 16 800 latu iegādājās Edmunds Volostņikovs. Maijā notiks šīs puses otrā stāva izsole.
Nav skaidrības ar teritoriju starp ēkām
1996. gadā teritorija starp bijušajām celtniecības tresta kopmītņu ēkām tika sadalīta četrās zonās un izsolītas to apbūves tiesības. Tur paredzēts būvēt tirdzniecības objektus. Tiesības apbūvēt laukumu starp ēkām Pasta ielā 39 un Driksas ielā 4 ieguva Jānis Anspoks un Ligita Dzene. 1999. gadā viņi izstrādājuši projektu dokumentāciju inženierkomunikāciju tīklu sakārtošanai, bet pagaidām tā vēl ir tikai teorija. Apbūves tiesību īpašnieki uzskata, ka nevar sākt būvēt, kamēr nav sakārtoti zemes jautājumi. To aizliedz arī Būvniecības likums. Tā kā zemes īpašniece I.Kalniņa nevēlas slēgt zemes nomas līgumu, apbūves gabalu nevar ierakstīt Zemesgrāmatā.
Starp ēkām Driksas ielā 4 un Katoļu ielā 4 atrodas pašvaldības zeme. Arī Dome savu īpašumu nav ierakstījusi Zemesgrāmatā.
Pārbūvēt ir lētāk nekā nojaukt
Pilsētas galvenais arhitekts K.Riekstiņš ir māju nojaukšanas pretinieks. Viņš nezina nevienu pozitīvu piemēru par to, ka nojauktas ēkas vietā īsā laikā būtu izprojektēts un uzcelts jauns objekts. Parasti pēc nojaukšanas paliekot drupas vai aizaudzis klajums. Viņaprāt, lielākā problēma ir tā, ka ēkas nenonāk to personu īpašumā, kas būtu pietiekami ieinteresētas un finansiāli spējīgas tās atjaunot. Turklāt vēl ir vajadzīgi labi celtnieki un jābūt sakārtotai normatīvo aktu bāzei. Šādas it kā bezcerīgas būves pārplānojot, siltinot un pielāgojot uzņēmējdarbībai, var gūt pozitīvus rezultātus. Taču ēku apjoms ir milzīgs, to nevar apgūt visu uzreiz, un tas prasa ievērojamus līdzekļus.
Tā kā privatizācijas process tuvojas noslēgumam, vairs nav vērojams tāds stāvoklis, kāds tas bija pirms gadiem diviem vai trijiem, kad gribētāju privatizēt šādas ēkas nevarēja atrast par vienu vai pieciem latiem. Kā piemērs tam kalpo būve Jāņa ielā 1a, kuru pirms diviem gadiem neviens pat par velti neņēma, bet nesen izsolē tā tika pārdota par 30 tūkstošiem latu.
Runas ir garas, darbi – īsi
Par to, kā uzlabot pilsētas centra izskatu un paātrināt trīs namu – bēdubrāļu – sakārtošanu, spriests gana ilgi. Arī priekšlikumi bijuši dažādi, sākot no Domes juridiskā dienesta aktīvākas iesaistīšanas darbā ar zemes īpašniekiem, beidzot ar zemes ierādīšanu citā vietā gluži vai piespiedu kārtā. Taču, pēc Pilsētsaimniecības komitejas priekšsēdētājas Velgas Vilciņas domām, galvenā problēma ir saskaņotības trūkums dažādu Domes institūciju un komisiju darbā. Nav arī cilvēka, kas likteņa varā pamesto ēku jautājumu risinātu kompleksi. Pēc Pilsētsaimniecības departamenta direktora A.Ozola domām, tas neietilpst viņa vadītās struktūrvienības kompetencē. Varbūt jāmaina departamenta struktūra? Rezultātā komiteja nosprieda, ka mājas, kas ir pašvaldības īpašumā, jāpieskata Nekustamā īpašuma pārvaldei, bet ēku Pasta ielā 39 – SIA «Alvima».
– Pilsētas sakoptības labā pašvaldībai būs jānolaižas no saviem augstumiem un jānāk pretī ēku, apbūves tiesību un zemes īpašniekiem, savedot viņus kopā, nepieciešamības gadījumā veicot arī zemes gabalu apmaiņu, kā arī pieņemot attiecīgus Domes lēmumus, – rezumē Velga Vilciņa.
