Par vienu no Guntara Krasta valdības iekšējo domstarpību avotu ir kļuvusi «Latvenergo» privatizācija.
Par vienu no Guntara Krasta valdības iekšējo domstarpību avotu ir kļuvusi «Latvenergo» privatizācija.
Tas noticis gan tā dēvētās trīs miljonu afēras dēļ, gan arī tāpēc, ka līdz šim valdībā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem ir atšķirīga izpratne dažos privatizācijas jautājumos.
Jāpārskata attieksme pret «Latvenergo» privatizāciju
Nu pienākusi privatizācijas kārta lielajiem uzņēmumiem «Latvenergo», «Latvijas kuģniecība», «Latvijas dzelzceļš», «Latvijas gāze». Lai pārsteidzības dēļ nepieļautu liktenīgas kļūdas, Saeima uz laiku ir aizliegusi pieņemt lēmumus par «Latvenergo» privatizāciju. Tātad nu tā nav vairs tikai valdības un Privatizācijas aģentūras lieta.
Jau minēto monopoluzņēmumu sekmīga attīstība lielā mērā ir arī visas Latvijas valsts attīstības un pat pastāvēšanas garantija. Tāpēc, pieņemot lēmumu par to privatizācijas veidu, ir nepieciešams ne tikai ekonomiskais, bet arī politiskais izvērtējums.
Pašreizējā politiskā situācija mudina Saeimā un valdībā pārstāvētās partijas vēlreiz pārlūkot savu attieksmi pret «Latvenergo» privatizāciju un arī savu valsts un pašvaldību uzņēmumu privatizācijas koncepciju.
Latvijas Zemnieku savienības nostāja privatizācijas jautājumos ietverta 6. Saeimas priekšvēlēšanu programmā un gadu gaitā tikai nedaudz precizēta.
Pirmkārt, privatizācijai jābūt masveidīgai. Līdz 1998. gadam kopumā privatizācijai jāaptver 70 75 procenti valsts un pašvaldību uzņēmumu.
Otrkārt, privatizācijai jābūt efektīvai, tai jākalpo neveiksmīgi strādājošu uzņēmumu pārveidei, investīciju piesaistīšanai, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanai.
Treškārt, līdzās investoru kapitālam jāizmanto privatizācijas sertifikāti. Un šai ziņā priekšrocības vajadzēja radīt LR pilsoņiem un vienlaikus veicināt sabiedrības vidusslāņa veidošanos.
Arī nākamās Saeimas priekšvēlēšanu nostādnēs mūsu pamatideja ir tā pati viens no valsts ekonomiskās attīstības priekšnosacījumiem ir prasmīgi veikta privatizācija.
Privatizācijas mērķis – nodroņināt attļstļbu
Privatizāciju nevar uzskatīt par sekmīgu, ja investori tiks izraudzīti neveiksmīgi. Nav tik svarīgi, vai tie ir pašmāju vai ārzemju uzņēmēji, galvenais ir spēja nodrošināt uzņēmumu attīstību, saglabāt un palielināt darba vietu skaitu, laikā maksāt nodokļus. Manuprāt, investoriem jābūt nevis «naudas maisiem» parastā izpratnē, bet gan uzņēmējiem ar privātīpašnieka skatījumu. Tiem jābūt spējīgiem atrast visefektīvāko investīciju izlietojumu, lai modernizētu ražošanu.
Valstij nozīmīgos monopoluzņēmumus iespējams privatizēt tā, lai maksimāli būtu ievērotas valsts, tātad arī iedzīvotāju, intereses. Iespējas to realizēt ir dažādas.
Mums ir pieredze valsts uzņēmumu apsaimniekošanā, bet tā ir negatīva pieredze, jo valsts ir bijusi slikts saimnieks. Privātā kapitāla līdzdalība lielajos uzņēmumos varētu to darbību optimizēt. Taču jebkurā gadījumā ir jābūt iespējai šo darbību uzraudzīt un kontrolēt.
Ar valsts kapitāla lļdzdalļbu
Uzskatu, ka viena no garantijām lielo uzņēmumu turpmākai darbībai Latvijas valsts labā ir valsts kapitāla līdzdalība šajās uzņēmējsabiedrībās. Valsts var uzņēmumu ietekmēt pietiekamā mērā, ja tās rīcībā paliek 51 procents akciju. Otra iespēja ir stingri noteikt kārtību, kā regulēt tarifus, lai iedzīvotāji par šo dabisko monopoluzņēmumu pakalpojumiem maksātu tiešām tik, cik jāmaksā. Šī kārtība jānosaka ar likumu. Trešā garantija valstij ir iespējas kontrolēt šo uzņēmumu darbību, veicot tajos audita pārbaudes.
Valdībā ir atsākušās diskusijas par «Latvenergo». Tās notiek sarežģītā politiskā situācijā, kad partijām jāizšķiras par turpmāku piedalīšanos valdībā. «Latvenergo» privatizācijas turpināšana arī ir daļa no pašreizējām politiskajām kolīzijām. Šādā brīdī ikvienai partijai ir jābūt skaidrībā par savu nostāju lielā uzņēmuma privatizācijā. LZS, piemēram, atbalsta «Latvenergo» kā vienotas energokompānijas privatizāciju ar nosacījumu, ka kontrolpakete paliek Latvijas valstij.
