Svinot 55. dzimšanas dienu un 35 gadus uz profesionālās skatuves, jubilejas koncerttūrē oktobrī dosies Raimonds Ozols – vijolnieks un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmo vijoļu grupas koncertmeistars. 9. oktobrī pulksten 19 R.Ozols viesosies Jelgavas Kultūras namā. Koncertā skanēs komponistu Nikolo Paganīni un Astora Pjacollas skaņdarbu kamerversijas, uz skatuves kāps arī Mārcis Auziņš (ģitāra) un Raimonds Macats (čells, taustiņinstumenti un mutes harmonikas).
– Jūsu dzimšanas diena iekrīt skaistā laikā – 19. jūnijā. Kā nosvinējāt?
Diezgan vērienīgi atzīmēju 50 gadu jubileju – salūdzu visus radus, draugus, paziņas un atbalstītājus Igates pilī. Tā bija krāšņa ballīte. Šoreiz dzimšanas dienu pavadīju šaurā draugu lokā, izbraucām ar laivu piknikā.
– Uz skatuves esat jau 35 gadus.
Bija arī brīdis, kad biju nolēmis pārvilkt strīpu vijolei, un vienu gadu nodziedāju Operetes teātra korī. Tēvs pārdzīvoja, vai tā būs mana īstā profesija, un es atgriezos pie vijoles. Izturēju konkursu, sāku spēlēt operā un simfoniskajā orķestrī.Esmu priecīgs, ka man ir profesija, kurā varu spēlēt vijoli un priecēt cilvēkus. Arī pašam ir prieks uzstāties. Protams, katram darbam ir sava garoziņa. Ir tas melnais gatavošanās darbs. Ja vēl pats organizē savus solokoncertus, ir daudz tehnisko lietu, ne tikai emocionālā puse. Nav tik viegli, kā tikai iziet uz skatuves un nospēlēt. Ir liels gandarījums un prieks, ka ir publika, kas nāk uz maniem koncertiem. Kamēr vēl pirksti kustas un galva strādā, tikmēr domāju turpināt. Arī šo pusapaļo jubileju atzīmēšu ar koncertiem un saviem klausītājiem.
– Pastāstiet par gaidāmo koncertu!
Mani 45 un 50 gadu jubilejas koncerti bija tādi vērienīgi. Tajos piedalījās ne vien pavadošā grupa, bet arī stīgas no simfoniskā orķestra, bija daudz brīnišķīgu viesmākslinieku, kā Dita Kreinberga, Raimonds Pauls, Inese Galante. Šoreiz tas būs vairāk kamermūzikas koncerta stilā. Trijatā mēģināsim visu apjomīgo darbu izdarīt tādā mazliet intīmākā mājas atmosfērā. Ar Mārci Auziņu un īpaši Raimondu Macatu mūs vieno jau sena sadarbība.Raimonds Macats ir džeza pianists, tas ir viņa lielākais dzīves aicinājums, bet Mūzikas akadēmiju beidzis kā čellists. Čellu viņš neaizmirst, trenējas gandrīz katru dienu, bet tagad būs jāsaspringst mazliet vairāk. Viņš spēlē arī mutes harmonikas. Arī Mārcis Auziņš ir brīnišķīgs mūziķis, spēlē vairākas ģitāras un visu laiku domā, kā tembrāli uzlabot savu skanējumu.Koncerta pirmajā daļā skanēs Nikolo Paganīni un Astors Pjacolla, varbūt vēl kāds no klasiskajiem komponistiem. Paganīni sarakstījis daudzus skaņdarbus ģitārai, čellam un vijolei. Viņam ir brīnišķīgas melodijas, bet Latvijā maz skanējis. Otrajā daļā izpildīsim pasaules populārāko roka balāžu kaverversijas. Koncerts būs ļoti interesants. Repertuāru neizvēlējos es viens pats, bet sanācām visi trīs kopā, apsvērām, kas būtu piemērotāks, kas publikai labāk patiktu. Pēc savas pieredzes zinu – kad biju “Deep Purple” koncertā, gaidīju viņu populāro gabalu “Smoke on the Water”. Tāpēc koncertā būs arī populāri skaņdarbi, ko cilvēki gaida. Būs arī jauni skaņdarbi, ko esam sagatavojuši trijatā.
– Spēlējat gan akustisko, gan elektrisko vijoli. Vai koncertā dzirdēsim abas?
Būs tikai akustiskā vijole, kas gan tiks apskaņota. Dodu priekšroku akustiskam instrumentam, un repertuārs nav saistīts ar tādām vijoles tembra izmaiņām, lai būtu nepieciešama elektriskā vijole. Arī ar akustisko vijoli mūziku var radīt gan tembrāli, gan emocionāli, gan muzikāli daudzveidīgu. Pie skaņu pults būs ļoti labs skaņu režisors Ivars Piļka, bijušais grupas “Zodiaks” basģitārists, ar kuru mums arī ir ilgstoša sadarbība.
– Kā vijole kļuva par jūsu instrumentu?
Tā kā man visi ģimenē mūziķi – tēvs ilgus gadus nostrādāja radio komitejā, mamma bija klavierskolotāja, māsa pasniedz klavieres un ir koncertmeistare Jūrmalas vidusskolā –, man jau arī kaut kas bija jāspēlē. Pirmo gadu mācījos klavieres, bet tās mani nesaistīja. Tad uz Jūrmalas Bērnu mūzikas skolu atnāca strādāt enerģiskais pasniedzējs Ojārs Kalniņš un teica – nav ko klimperēt, jāņem vijole un jāsāk nopietns instruments mācīties. Esmu ļoti pateicīgs gan viņam, gan pārējiem saviem pasniedzējiem vidusskolā un Mūzikas akadēmijā. Pa vidu gājis visādi – uznāca slinkums, nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem. Vairākos konkursos gūstot pirmās vietas, sapratu, ka vijole tiešām varētu būt mans dzīves aicinājums. Tā nu ir sanācis, ka jau 35 gadus atrodos uz profesionālās skatuves. Esmu ļoti kritisks pret sevi, bet prieks, ka ļoti daudz kas ir sanācis, ir cilvēki, kas mani klausās un kuriem radu gandarījumu. Kamēr tas viss būs, ir vērts turpināt muzicēt.
– Jau ilgus gadus strādājat Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī. Kā vērtējat vijoles spēles kultūru Latvijā?
Pēdējā laikā stāvoklis ir diezgan bēdīgs. Zemās algas un visa kultūrpolitika ir tāda, ka vecāki neredz saviem bērniem profesionāla mūziķa nākotni un negrib viņus virzīt pa šo ceļu. Visi pasniedzēji, kas strādāja pirms gadiem, ir beiguši gan Maskavas, gan Sanktpēterburgas konservatoriju – tā ir tā saucamā krievu skola. Savukārt tie jaunie cilvēki, kas pasniedz šobrīd, ir mācījušies pie viņiem. Tā ka stīdzinieku skola mums ir ļoti laba. Dievs dod, lai kādreiz kaut kas pavērstos par labu mūziķu labklājībai. Nevar jau visu laiku turēties uz entuziasma. Cerēsim, ka pašreizējais kultūras ministrs spēs mazliet vairāk piepildīt mūziķu maciņus, lai tā labklājība tomēr augtu. Tā ir novērtēta stipri par zemu. Bet gan jau pienāks labāki laiki.
– Ko jums novēlēt jubilejā?
Pats svarīgākais ir veselība. Tad būs gan dzīvesprieks, gan enerģija, gan galva strādās, un viss notiks. Pēdējā laikā daudzi mani vienaudži dažādu iemeslu dēļ atstājuši šo pasauli. Ir jāmīl un jānovērtē katra diena, un jāpriecājas par to, ko Dievs devis. Neizšķērdēt laiku un priecāties par doto iespēju. Un, ja vēl ir profesija, par kuru priecājas citi, domāju, dzīve ir piepildīta.
