Līdz ar daudziem Latvijas neatkarības atjaunošanas līdzgaitniekiem desmit gadi apritējuši arī kopš tā brīža, kad mūsu ikdienā ienāca sociālās palīdzības dienesti un reizē ar tiem jauna profesija – sociālais darbinieks.
Līdz ar daudziem Latvijas neatkarības atjaunošanas līdzgaitniekiem desmit gadi apritējuši arī kopš tā brīža, kad mūsu ikdienā ienāca sociālās palīdzības dienesti un reizē ar tiem jauna profesija – sociālais darbinieks.
Pietiekama palīdzība, lai nomirtu?
Sociālais darbinieks ir tas, kuram uzticēts «dubultmandāts» – būt vidutājam starp sabiedrību un grūtībās nonākušo, kas pats sev nespēj palīdzēt. Turklāt prasība pēc šiem vidutājiem arvien palielinās, jo nu jau sociālie darbinieki rūpējas ne tikai par vecuma vārguma un slimības skartajiem vien. Sociālie darbinieki tagad sastopami gan ieslodzījuma vietās, gan skolās, gan narkomānijas profilakses centros un no vardarbības cietušo bērnu un sieviešu rehabilitācijas iestādēs. Latvijā ir pat speciālisti, kas palīdz, piemēram, tik šauram klientu lokam kā pašnāvību izdarījušā cilvēka tuviniekiem.
Deviņdesmito gadu beigās Norvēģijas sociālo zinātņu institūta FAFO darbinieki veica sociālās situācijas analīzi visās trīs Baltijas valstīs. Tajā atzīts, ka Baltijas iedzīvotāju labklājības līmenis sasniedz tikai 25 procentus no Norvēģijas līmeņa. Taču pārdomas rosinošas bija Igaunijas sociālo darbinieku divas tipiskās atbildes par sociālās palīdzības sistēmas vērtējumu viņu zemē:
«Mūsu resursi gan ir niecīgi, taču padomju gados mums nebija tādu pakalpojumu, pat salīdzināt nevar!»;
«Sociālā palīdzība ir pietiekami liela, lai nomirtu, bet pārāk maza, lai dzīvotu.»
Jaunajā likuma projektā «Par sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem» paredzēts būtiski mainīt arī sociālo pakalpojumu finansēšanas kārtību – naudu vairs nepiešķirt dažādām sociālās palīdzības institūcijām, bet gan «nauda sekos klientam».
Šāda pārkārtošanās jau notikusi sociālajā aprūpē un rehabilitācijā. Valstij un pašvaldībām vairs nav par visu varu jāuztur daudzas rehabilitācijas un aprūpes iestādes, bet jārod vien iespēja katram klientam nepieciešamo pakalpojumu pirkt. Un varianti ir bezgala dažādi, ieskaitot nevalstisko organizāciju arvien augošo piedāvājuma spektru.
No Oļiņietes vārdiem pie cilvēkmīlestības darbiem
Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu un palīdzēt viņam ir kristīgas pamataksiomas. Eiropā sociālais darbs neapšaubāmi sakņojas kristīgajā pieredzē un tradīcijās. Faktiski sociālā darba vēsture Eiropā ir ļoti sena – Vācijā un Norvēģijā jau 19. gadsimtā aizsākās diakonijas žēlsirdīgo māsu darbs, kuru galvenais uzdevums bija aprūpe mājās.
Nenoliedzams ir fakts, ka Latvijas sabiedrībā jebkuru cilvēku kā vērtību pagaidām spēj pieņemt sociālie darbinieki un baznīca. Lai kāds nebūtu mūsu viedoklis par Eiropas lielvalstu pilsoņu šā brīža saiknēm ar Dievu, tomēr kristīgo vērtību pamats tur ir daudz stabilāks nekā mūsdienu Latvijas realitātē, kur nereti Dieva vārdu mēdzam piesaukt ne mazāk cītīgi kā «Mērnieku laiku» Oļiņiete.
Tomēr arī Latvijā pēdējo piecu gadu laikā baznīca kļuvusi par vienu no sociālā darba «bastioniem», turklāt šis vis nav algots, bet īsts sirds darbs. Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra vadītāja Iveta Berkolde uzskata, ka gadus desmit Latvijā vēl būs nepieciešama pat tik šķietami elementāra palīdzība kā viņu atvērtā zupas virtuve. Varbūt vēl ilgāk, jo zupas virtuves ir pat tādās labklājības zemēs kā Vācija un Somija.
Sociālā darbinieka profesija
Starptautiskā līmenī ir izveidots ļoti konkrēts priekšstats par sociālā darbinieka profesiju, taču katra valsts tomēr ir tiesīga radīt savu modeli. Un faktiski jau Latvijas modelis varēja dzimt un tikt arvien no jauna pārveidots un pilnīgots tik neticami īsā laikā tāpēc, ka mums bija bezgala daudz dažādu paraugu, no kuriem praksē izvēlēties piemērotākos variantus. Nu jau Latvijā izveidota Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija, kurai ir sociālo darbinieku ētikas kodekss. Salīdzinājumam interesanti minēt, ka, piemēram, līdzīga organizācija Dānijā darbojas jau kopš 1938. gada un apvieno 12 tūkstošus sociālo darbinieku.
Un, lai cik teicami organizēta mums šķiet sociālā palīdzība Eiropas Savienības lielvalstīs, problēmu netrūkst arī tur. piemēram, Vācijā, kur pēc abu valstu apvienošanās sociālā spriedze nevarēja neaugt, arī sociālajiem darbiniekiem dzīve nebūt nav rožu lauks. Žurnāls «Focus» starp labāk atalgotajām profesijām Vācijā min juristus, zobārstus, vetārstus, turpretim sociālos darbiniekus un sociālos pedagogus (līdzās ģermānistikas speciālistiem) nosauc starp zemu atalgotām profesijām. Tomēr ievērību pelna cits atzinums: tikai 20 procenti ģermānistikas vai vēstures studentu pabeidz iesāktās mācības augstskolā, turpretim citi «trūcīgie» – sociālie darbinieki – pelna ievērību, jo līdz finišam nonāk 80 procentu šīs specialitātes studentu. Tā ka vācu pētījums vēlreiz apliecina, ka sociālais darbinieks drīzāk ir ne tikai profesija, bet dzīvesveids vai pat misija.
Kurš būs Latvijas modelis?
Pēdējos 40 gados Eiropā iezīmējušies vairāki sociālā darba attīstības modeļi, kas jūtami atšķiras Skandināvijas labklājības valstīs, anglosakšu, «Bismarka» zemēs un «Latīņu-romiešu» reģionā.
Protams, Latvijas situācijā šķiet, ka visdrošākā palīdzība postā vai citās grūtībās nonākušajiem sagaidāma vienīgi no valsts kontrolēta sociālā darba. Taču, piemēram, Slovēnijā pēc sociālistiskās sistēmas sabrukuma pozitīvās pārmaiņas sociālā darba uzlabošanā ienesusi tieši dažādo pakalpojumu privatizācija.
Tagad liela daļa privāto pakalpojumu sniedzēju piesaistīti dažādiem fondiem, kas ļauj nesadārdzināt pakalpojumus. Toties konkurence ir panākusi šo pakalpojumu uzlabošanos. Arī tādās Eiropas labklājības zemēs kā Anglija un Zviedrija pēdējos gados sociālo pakalpojumu sfērā notikusi pārkārtošanās no sabiedriskā uz privāto un brīvprātīgo darbību.
Otrais bauslis: izglītība
Pirmā baušļa vietā sociālajiem darbiniekiem ir cilvēkmīlestība, bet izglītība noteikti liekama otrajā vietā. Pašlaik Latvijā ir visas iespējas realizēt Eiropas standartu, saskaņā ar kuru sociālajam darbiniekam ir nepieciešama augstākā akadēmiskā vai profesionālā izglītība.
Prakse pierādījusi, ka sociālajam darbiniekam ieslodzījuma vietās vajadzīgas pavisam citas papildzināšanas nekā, teiksim, garīgi slimu personu aprūpētājam. pamatzināšanas var apgūt daudzās augstskolās, tomēr galvenā ir sociālā darba augstākās izglītības «pioniere» – augstskola «Attīstība», kas pastāv vienpadsmit gadu.
Statistika liecina, ka 2000. gadā sociālās palīdzības dienestos Latvijā strādāja 824 sociālie darbinieki, no kuriem tikai 55 bija augstākā sociālā darba izglītība. Šāda mazizglītotība ir gan saprotama, gan pārejoša parādība, jo no jau minētajiem 824 sociālajiem darbiniekiem liela daļa (104) tobrīd mācījās sociālā darba augstskolā.
Brīvprātīgi, nevis piespiedu kārtā
Viena no Eiropas pēdējo gadu aktualitātēm ir brīvprātīgo iesaistīšanās sociālo pakalpojumu jomā, kas tagad nav saistīta tikai ar baznīcu vien. Un tā nav arī «brīvprātīgā darbošanās piespiedu kārtā», par kuru mēdz vīpsnāt. Šiem vārdiem mūsdienu situācija ienesusi jaunu formulējumu. Pasaulslavenā ASV Miera korpusa definīcijā par brīvprātīgo tiek uzskatīta jebkura persona, kas bez atlīdzības ziedo savu laiku, lai palīdzētu kādam. Pagaidām šī kustība Latvijā, šķiet, nepietiekami popularizēta un arī novērtēta, tomēr tajā jau iesaistījušies dažādi cilvēki – no jauniešiem līdz pat 70 gadu vecumam.
Pozitīvi vērtējams, ka Latvijā jau radusies rokasgrāmata «Sociālajam darbiniekam (brīvprātīgo koordinatoram) brīvprātīgo iesaistīšanai sociālajā institūcijā», kurā modelēti dažādi aspekti.
Mūžam mainīgā Eiropa
Tā vien šķiet, ka pārmaiņām tik drīz gala nebūs, kamēr vecā labā Eiropa kļūs par mūsu kopējām mājām. Eiropas eksperti mudina jau laikus lielāku vērību veltīt minoritātēm un ne jau tikai etniskajām vien.
Otrs norādījums saistīts ar dažādu kultūru psiholoģijas izpratni. Tātad sociālajiem darbiniekiem jāmācās respektēt multikulturālas sabiedrības īpatnības, kas Latvijā nebūt nav tik vienkārši, ņemot vērā vēsturisko pieredzi. Brīvās robežas Eiropā aktualizējušas arī bēgļu problēmas, drīzā nākotnē to noteikti sajutīsim arī Latvijā.
Igaunijā pat izveidots sociālā darbinieka portrets. Izrādās, ka šajā līdzcilvēku glābēja profesijā visbiežāk strādā bijušie pedagogi un veselības aprūpes sistēmas pārstāvji. Sociālā darbinieka vidējo tēlu iemieso aptuveni 42 gadus veca sieviete. Starp citu, arī Vācijā 70 – 80 procenti sociālā darba veicēju ir daiļā dzimuma pārstāves. Tomēr interesanti, ka vīriešu īpatsvars palielinās, paaugstinoties izglītības līmenim. Varbūt nākotnē arī Latvijas vīrieši apjautīs, ka daudzās sociālā darba sfērās viņi būtu ļoti vēlami.
Saeimas ES informācijas centrs
