Ar ko govis gan sliktākas par pelēm, kuras uzturā lieto vismaz 180 dažādu augu daļas.
Ar ko govis gan sliktākas par pelēm, kuras uzturā lieto vismaz 180 dažādu augu daļas. Lopiņiem jāiztiek tikai ar to, ko cilvēks tiem atrod par labu. Ne jau velti Šveices siers ir gardākais pasaulē, jo turienes govis ganās alpu pļavās, kur ir maksimāla augu valsts daudzveidība. Tā uzskata Lauksaimniecības universitātes Augkopības katedras asociētais profesors doktors Aleksandrs Adamovičs no brīvā laika brīvajā laikā, kas aizrit pedagoģiskajā un zinātniskajā darbā, sagatavojot zinošus studentus, maģistrantus un doktorantus pļavkopībā, vadot izmēģinājumus, ar augu fotosintēzi saistītus pētījumus Pēterlaukos, un citādi piepildītajā ikdienā. Tāpēc pavisam brīva laika ir ļoti, ļoti maz. Jo ilgāks mūžs, jo mazāk.
Laikam jau tāpēc, ka darbs saistīts ar Latvijas pļavām, gars un arī miesa ilgojas pēc kalniem. Bija laiks, kad apceļotas visas bijušās Savienības republikas, izņemot Tadžikistānu, izkāpelēti Kaukāza, Krimas, Sajānu kalni, Altajs un Kamčatka. Tur, Tālajos Austrumos, profesors Adamovičs nokāpis vulkāniskas izcelsmes Muntovska kalna vecajā krāterī, bet, atgriezies Latvijā, televīzijā redzējis, kā vecais vulkāns atdzīvojies, spļaudams debesīs akmeņus un lavu. Vai profesors to būtu pamodinājis?
Kalni A.Adamoviču vilina joprojām, diemžēl laika un iespēju tajos doties kļūst arvien mazāk. Pērn gan izkāpelētas klintis Norvēģijas ziemeļos; krāšņa, majestātiska daba, kurā profesoram šķiet neiedomājami dzīvot ilgāku laiku: viņš apbrīno sīksto zemnieku saimniecības, kas iekoptas šaurajās klinšu spraugās skarbajā vidē.
Tā kā brīvā laika lielums galvenokārt uzrādāms ar mīnusa zīmi, tā deficītu A.Adamovičs aizpilda ar sapņu kalšanu. Piemēram, viņš gribētu «paklaiņot» pa Brazīliju, Austrāliju vai vismaz kādu Tālo Austrumu valsti. Vai arī – nomazgāt kājas visos pasaules okeānos: daudz to vairs nav palicis, puse programmas izpildīta, jo divos – Klusajā un Atlantijas – viņa kāju īkšķi jau mērcēti. Vēl neīstenota iecere ir savas fotoizstādes sarīkošana. Kur vien profesors bijis, vienmēr fotografējis – tūkstošiem ainavu, augu, to daļas. Un, protams, kalnus. Jo par kalniem labāki var būt tikai kalni. Nu, varbūt vēl Latvijas pavasari un rudeņi, ziedošās pļavas. Baltā un sarkanā āboliņa lauki. Bet vislielākais brīnums ir redzēt ziedošu sarkanās auzenes pļavu: tad pār zemi nolaižas gaisīgs sārti violets mākonis. Vajag redzīgas acis un dvēseli, lai to saskatītu, ieelpotu, lai pēc tam ilgi, ilgi no tā pārtiktu.