Kurš gan nezina pasaku par dēlu, kas savu veco, nespēcīgo tēvu iesēdinājis ragaviņās un vedis uz mežu, jo saimniecībā no viņa vairs nebijis nekāda labuma.
Kurš gan nezina pasaku par dēlu, kas savu veco, nespēcīgo tēvu iesēdinājis ragaviņās un vedis uz mežu, jo saimniecībā no viņa vairs nebijis nekāda labuma. Pēc laika izrādījies, ka saimniecībā vajadzīgas ne vien stipras rokas, bet arī dzīves gudrība, pieredze. Dēls pasakā vēl paguvis uz mežu aizvesto tēvu atgādāt mājās…
Līdzīga attieksme vērojama mūsdienu Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas. To ļoti sāpīgi izjūt ļaudis pusmūžā un vecāki, kas nostumti malā, izmesti viņpus darba biržas sliekšņa. Visuzskatāmāk tas redzams bezdarbnieku sarakstos. Tiesa, nereti jārēķinās ar tiem zemākā un vidējā posma speciālistiem, kas dažādu iemeslu dēļ netiek līdzi mūsdienu tehnoloģijas prasībām.
Tajā pašā laikā mūsu valstī ilgstoši valda tendence gluži mehāniski nomainīt kadrus kaut kādu pārprastu «laikmeta prasību» vārdā. Visos laikos svarīgākais darbiniekiem izvirzītais kritērijs bijusi profesionalitāte, kas izriet tikai no zināšanām plus pieredzes. Zināšanas bez pieredzes nespēj nodrošināt sekmīgu darbu, savukārt, protams, pieredzi neviens nesaņem kopā ar diplomu vai sertifikātu.
Nav mums tik daudz jaunavīgu, garkājainu sievišķīgo būtņu (turklāt apveltītu ar krietnām smadzenēm), lai viņas uzsmaidītu ne tikai no reklāmām, lielu firmu biroju priekštelpās un prestižos veikalos, bet arī tiesu zālēs un citās valsts iestādēs. Nav pietiekami daudz arī augstākā līmeņa mācībspēku augstskolās, trūkst dzīves pieredzes bagātu ierēdņu ministrijās. Starp citu, mēs tikai iegūtu, ja arī parlamentā un valdībā būtu vairāk ne tikai jaunu un karstu, bet arī gudru galvu. Tomēr joprojām jāsastopas ar loģikas trūkumu, kad atbildīgos amatos tiek iecelti cilvēki nevis pēc viņu profesionālās atbilstības, bet pēc skaļi nedeklarētā vecuma cenza vai piederības kādai politiskai partijai.
Šāda pieeja savulaik lielā mērā radījusi jucekli un nekonsekvenci gan, piemēram, lauksaimniecībā, gan mežu nozarē, gan vēl pavisam nesen veselības aprūpē.
Cilvēki netiek novērtēti pēc viņu zināšanām un profesionālajām spējām, bet vienīgi pēc acumirklīgiem «diženiem» plāniem un ambīcijām, kas bieži pārplīst līdzīgi ziepju burbuļiem. Tiek pieprasīts tūlītējs efekts, vēl labāk, ja tas izmērāms latos; tiek pieprasīta tolerance, nekritiska pakļāvība priekšniecībai, nevis spēja jēdzīgi virzīt procesus.
Dažās struktūrās, dienestos, galu galā pat politisko partiju hierarhijā, kadru izvēle pēc vecuma cenza varētu palikt to «pašu» ziņā, riskējot agrāk vai vēlāk attīstībā slīdēt krietni atpakaļ tikai attiecīgo struktūru vai hierarhiju kompetences robežās, savukārt mācību iestāžu pasniedzēju cenzēšana pēc vecuma var novest strupceļā ne vairs kādu vienu uzņēmumu, iestādi vai nozari, bet pat visu sabiedrību un valsts ekonomiku kopumā.
Līdzīgi argumenti mudinājuši augstskolu cienījamiem mācībspēkiem apstrīdēt likuma normu, kas zinātniekiem un profesoriem liedz iespēju aktīvi iekļauties darbā pēc tam, kad viņi sasnieguši 65 gadu vecumu. Viņi vērsušies Satversmes tiesā, jo pašreizējais likums rada situāciju, ka Latvijai nav vajadzīgi pilsoņi, kas spētu vairot valsts materiālās un intelektuālās bagātības, lai tā varētu ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas Savienībā. Turklāt šo normu par absurdu vērš arī tas, ka Latvijas augstskolās jau tāpat trūkst augstākā līmeņa mācībspēku.
Likuma izgudrotājus gan esot mudinājusi vēlme «atbrīvot ceļu», dot iespējas «izvirzīties» un ieņemt augstākus amatus arī gados jaunākiem akadēmiski izglītotiem cilvēkiem. Taču, pat nevērojot šīs vēlmes ētisko aspektu, grūti saskatīt likuma normas loģisko jēgu. Ja «vecīšus» «noņems no distances», kurš sagatavos «jaunos» zinātnes pīlārus?
Saeimas pārstāvis Satversmes tiesā skaidro, ka likuma mērķis neesot bijis vērsties pret noteiktām personām vai personu grupu, likumu grozījumi esot tikai izglītības reformas daļa. Un tomēr viens no Latvijas autoritatīvākajiem zinātniekiem Jānis Stradiņš iebilst: reforma ir diskriminējoša, turklāt tā neļaus sasniegt pasludināto mērķi atjaunot zinātnisko potenciālu.
Ir, protams, dzirdēts daudz anekdošu par plānprātīgiem profesoriem trīcošām rokām, bet nav gadījies dzirdēt, ka, piemēram, kaut kur pasaulē būtu ierobežots valsts vadītāju vecums, gluži otrādi: pārsvarā visi viņi vada «pensijas vecumā».
Nevēlos dziedāt himnu vecumam kā pasaules vienīgajam glābējam, tomēr tieši mūža pieredze ļoti daudz var paglābt un pasargāt no lielām kļūdām un klajas muļķības. Ļoti gribētos ticēt, ka dažu Latvijas profesoru vēršanās Satversmes tiesā patiešām novērsīs lielu kļūdu un pasargās Latvijas zinātni un izglītību no degradēšanās.
Starp citu, vai likuma normas autoriem nav ienākusi prātā doma, ka ar to principā varētu noteikt, piemēram, arī vecuma ierobežojumu ievēlēšanai Saeimā? Sacīsim, deputātiem jābūt ne vecākiem par 50 gadiem. Ja šāda tēze augstajā namā paspruktu kaut pusčukstus, deputāti uz nodokļu maksātāju rēķina par to vien spriedelētu un ķildotos ne vienu vien mēnesi, līdz beigās tik un tā viss paliktu pa vecam.
Un vispār. Ja reiz mūsu valstī pat darba piedāvājumu sludinājumos ir (tiesa gan, formāli) aizliegts vecuma cenzs, vai nav vismaz kuriozi to pavisam oficiāli piemērot attiecībā uz mūsu sabiedrības visintelektuālāko daļu? Vai šādas likuma normas ieviešana vien jau neliecina par intelekta deficītu?
