Kādreiz, kad lībieši vēl bija liela etniska kopa, tie pils vietu uz salas Lielupes vidū Zemgales līdzenumā un miestu upes kreisajā krastā pie tās sauca par «jālgab» (lībiešu valodā – zema, apdzīvota vieta, arī – pilsēta) jeb latviski par Jelgavu.
Kādreiz, kad lībieši vēl bija liela etniska kopa, tie pils vietu uz salas Lielupes vidū Zemgales līdzenumā un miestu upes kreisajā krastā pie tās sauca par «jālgab» (lībiešu valodā – zema, apdzīvota vieta, arī – pilsēta) jeb latviski par Jelgavu. Zīmīgi, ka vairāku gadsimtu gaitā šeit izveidojās pilsēta mūsdienu izpratnē. Tādējādi jautājums, kā attīstīsies Jelgava nākotnē, ir attiecināms arī uz pilsētu vispār. Šādu ievadu izlasa ikviens, kurš internetā ielūkojas Imanta Čaklā Jelgavbūvniecības lapās.
21. gadsimta Jelgavbūvniecības lapas ir arhitekta Imanta Čaklā maģistra darba izvērsums internetā. Tas ievietots globālajā tīklā ar mērķi iepazīstināt Jelgavas un Latvijas iedzīvotājus ar pilsētbūvniecisko problemātiku, kas parādīta Jelgavas piemērā. Imants pats nav jelgavnieks, taču nu jau kādu laiku šeit dzīvo, tāpēc projektam izvēlējies tieši šo pilsētu. Sabiedrības informētībai un izglītošanai ir svarīgākā loma jaunas un kvalitatīvas pilsētvides radīšanā. Projekts tiek pastāvīgi pilnveidots un, tāpat kā pati pilsētbūvniecība, ir šķietami nebeidzams.
Attīstības plāna pamatprincipi
Piedāvājamā projekta «MitauBau» mērķis ir izzināt Jelgavas būvniecības iespējas tuvākajā nākotnē – divdesmit pirmajā gadsimtā. Paredzamās risinājumu iespējas parādītas trīs attīstības modeļu jeb vīziju aprakstos. Vīzijas atsedz pilsētstruktūras fiziskās attīstības iespējas pilsēttelpā, arī kopienas vēlmes, dzīvesveidu, pilsētas individuālos vaibstus. Tās ir pamats stratēģiskai pilsētas plānošanai, kā arī praktiskai attīstības plāna (ģenerālplāna) izstrādei. Vīziju pamatā ir skaidri definētas, atšķirīgas pilsētbūvniecības koncepcijas:
1) ideālā, savpatā Jelgava;
2) «zaļā reģiona» ideja;
3) multimodālo koridoru krustpunkts (celš vai trase, kurā vienviet izvietotas vairākas transporta līnijas – dzelzceļš un automaģistrāles, kā arī dažādi tīkli – elektrotīkli, optiskie kabeļi, telefonlīnijas utt. Parasti šāds koridors ir pietiekoši šaurs, lai apdraudētu apkārtējo vidi, un salīdzinoši ātri izbūvējams. Tātad pēc šī modeļa jaunā apbūve pletīsies gar koridoriem jeb tranzītceļiem, un pilsēta būs šo ceļu krustpunkts).
Sabiedrības informatizācijas apjoms un tempi ir viens no nezināmajiem, kas ietekmēs arī pilsētbūvnieciskās attīstības tendences. Nozīme varbūt būs tīklu blīvumam, bet varbūt arī pretēji – visa ražošana (intelektuālā) noritēs klusos, «zaļos» ciematiņos ar augsti attīstītu infrastruktūru vai arī globālajā ciparu pasaulē nozīme būs katras pilsētas savdabībai un līdz ar to vizuālai nošķirtībai.
Visu trīs piedāvāto pilsētbūvnieciskās struktūras attīstības modeļu pamatā ir:
1. Respekts pret dabas apstākļiem un kultūrvēsturisko mantojumu:
– pilsētas centrālajā dabas asī– Lielupes ielejā – saglabājami apstākļi putnu populācijas līdzāspastāvēšanai (ornitoloģiskā lieguma teritorijas);
– jauna apbūve pastāvīgi applūstošās teritorijās nav pieļaujama, jo, pirmkārt, plūdi apdraud dzīves vietas un infrastruktūru un, otrkārt, pretplūdu pasākumi (nosusināšana, reljefa veidošana, dambji) izjauc ekoloģisko līdzsvaru;
– nepieciešama diferencēta apbūves pārveide, pēc visaptverošās analīzes nosakot saglabājamās, atveseļojamās, humanizējamās, estetizējamās, daļēji vai būtiski strukturāli pārveidojamās, kā arī jaunveidojamās apbūves teritorijas.
2. Pieņēmumi:
Ievērojot iespējamo pilsēttelpas kapacitāti, jāpieņem, ka optimālais pilsētas iedzīvotāju skaits būtu 70 – 100 tūkstoši.
Nākotnē pilsētas funkcionālais centrs pārvietosies pa labi, aptverot arī Pasta salu un Pārlielupi, kur varētu veidoties moderna apbūve, reizē rodoties jaunam pilsētas siluetam; pilsētas transporta tīkls tiks radikāli pārveidots – starppilsētu transportu veidos ātrgaitas vilciens, kā arī automaģistrāles, kuras savienos pilsētas centra apbraucamais loks. Galvenais pilsētas sabiedriskais transports būs ātrgaitas viensliedes vilciens, kuru darbina magnētiskie spēki. Pilsētā tas brauks pa nepārtrauktas kustības maršrutu. Ātrgaitas vilcienam ir vairākas priekšrocības, salīdzinot ar citiem sabiedriskā transporta veidiem: tas ir ātrs (līdz 500 km/h), videi nekaitīgs, ļoti kluss (tikai vēja skaņa), vajadzīgs neliels apbūves laukums (aizņem tikai 1/7 no parastā dzelzceļa izvietojuma platības), ekonomisks (vajadzīga tikai 1/3 no parastā elektrovilciena patērētās elektroenerģijas daudzuma, nelieli uzturēšanas izdevumi), drošs (vilciena korpuss slīd pa sliedi, un tamdēļ ir stabils, nav iespējama sadursme ar citu vilcienu). Zem putnu salas varētu būt tuneļi, ātrgaitas vilciena un apbraucamā loka izveidei kā alternatīva tiltu būvniecībai, ievērojot tā sauktā putnu ceļa tuvumu.
Pilsētas centrs pārveidojams par gājēju un velosipēdistu zonu.
Jāveic dzīvojamā fonda struktūras izmaiņas, dažādu laiku masveida apbūves atsevišķi paraugi jāpiemēro komfortabla mājokļa prasībām, pārējos nojaucot, tādējādi atbrīvojot gruntsgabalus jaunu municipālo un individuālo mājokļu izbūvei.
Vārdnīca
Attīstības plāns – galvenais pilsētplānošanas dokuments,
30. gados pazīstams kā izbūves plāns, padomju laikā – ģenerālplāns.
Jelgavbūvniecība – rezultējošs autora apzīmējums nākotnes pilsētbūvnieciskajām aktivitātēm Jelgavā.
Maglevs – ātrgaitas viensliedes dzelzceļš.
Modelis – vienots autora apzīmējums piedāvātajiem Jelgavas pilsēttelpiskajiem risinājumiem.
Pilsēttelpa – autora apzīmējums urbānajai sistēmai ar dabā skaidri ieraugāmām robežām starp pilsētas (urbāno) un ārpilsētas (lauku) vidi. Jāpiebilst, ka pilsētas parki un mežaparki arī ir pieskaitāmi pilsēttelpai šajā definīcijā.
Pilsētvide – pilsētas ainava, plašākā nozīmē – viss pilsētas raksturā mentāli un fiziski sajūtamais un ieraugāmais.
