Bija laiki, kad neviens vēl nepazina tādu piespiedu brāļošanos un varas ambīciju izpausmi, ko nule dēvējam par valsti, ēdmaņas pārpalikuma andelēšanu pēc tirgus ekonomikas scenārija un tam atbilstoši – izdzīvošanas likumus.
Bija laiki, kad neviens vēl nepazina tādu piespiedu brāļošanos un varas ambīciju izpausmi, ko nule dēvējam par valsti, ēdmaņas pārpalikuma andelēšanu pēc tirgus ekonomikas scenārija un tam atbilstoši – izdzīvošanas likumus. Iespējams, ļaudis visi kā viens bija brīvie pasaules pilsoņi. Lai pasargātu sevi no tās pašas stihijas, kas «klaidoņiem» bija devusi gan neapzinātu brīvību, gan bailes no tās, daba viņus piespieda brāļoties radniecīgās ciltīs. Gluži tāpat tika noteikts kopt tikumus un parašas, kurām kultūras cēlais vārds, iespējams, pieder labāk nekā dažubrīd mūslaiku sabiedriski atraktīvajām, garīgi tukšajām izdarībām.
Laikiem mainoties, paliek senās parašas – pasaules apklejošana, mieta dzīšana, pasauli dalot savējos un svešajos. Mūslaikos tamlīdzīgs kolektīvais misticisms izpaužas, pirmkārt, kā kultūras uzturēšana, otrkārt, kā kultūras dalīšana ne vien savējo un savējo, bet arī reģionālajā un nacionālajā kultūrā.
Tiem, kas sevi uzlūko kā kultūras novadam piederīgos, nesen pavisam reāli tapa noteikts atskaites punkts gara klejojumiem. 1998. gada jūnijā darbību sāka Kultūrkapitāla fonds (KKF) – formāli neatkarīga, reāli izpildvarai pakļauta institūcija. Tā mērķis nav vienkārši uzturēt dzīvības pazīmes Latvijas kultūras noplicinātajā augsnē, bet gan, pamatojoties uz likumdošanā reglamentēto nodokļu ieņēmumu daļu, budžetā veidot līdzekļu uzkrājumu kultūras finansējumam.
KKF darbība, šķiet, ir vērā ņemams eksperiments, kā apdalīto kultūrļautiņu mielošanu organizēt pēc nu jau vispāratzītām projektu finansējuma sistēmas tradīcijām. Kultūrbūšanas daudzi joprojām saprot kā kroņa atmaksātu gara plivināšanos, līdzīgi tam, kā viens nopelniem un blatiem bagāts kultūrdarbinieks saņem cieto algu. Bieži par to vien, ka savas potenciālās garadarbības augļus kvalificējis kā kultūrnozīmīgus. Projektu sistēmas ietvaros iecerēto kultūras produktu, kuru «ražošanas» izmaksas parasti neatmaksājas, tapšanai nauda tiek piešķirta atbilstoši pragmatiskās saimniekošanas pamatprincipam – dots pret dotu. Tā netiek visžēlīgi piešķirta, bet ir jānopelna pašiem – ar idejām.
Fonda aramzeme tika sadalīta vairākos lauciņos – nozarēs (literatūras, mākslas, vizuālās un fotomākslas u.c.). Šajā ziņā jelgavniekus visvairāk varētu interesēt tas, ka KKF darbības ietvaros bija paredzēta atsevišķa programma reģionālās kultūras attīstības veicināšanai. Tādējādi līdzekļu sadali realizētu nevis augsti fonda nozaru padomēs deleģēti galvaspilsētas funkcionāri, kuriem par novadu būšanām reizumis ir visai miglains priekšstats, direktīvas, bet gan vietējo kultūras ekspertu lēmumi.
Tomēr, kā jau pie mums pieņemts, domāts nav darīts. Pagājušā gada novembrī Saeima nolēma, ka KKF 2000. gada budžetā līdzekļi šādai programmai netiks atvēlēti. Tātad novadu projektu autoriem pagaidām jāiekļaujas pašreizējās programmās, konkurējot ar kultūrmenedžmenta zinībās labāk skolotajiem rīdziniekiem. Kultūrkapitāla projektu konkursā aktīvāk būtu jāiesaistās arī jelgavniekiem, atceroties, ka projekta iesniegšana un naudas diedelēšana nav viens un tas pats.
