Saskaņā ar pēdējā OECD PISA starptautiskā pētījuma datiem Latvija ieņem pirmo vietu izsmiešanas un fizisku pāridarījumu ziņā skolas vidē.
Pēdējos gados aizvien vairāk runā par mobingu. Un tas ir pamatoti, jo Eiropas Savienības valstu vidū Latvija kļuvusi par līderi skolēnu savstarpējas izsmiešanas un vardarbības ziņā. Saskaņā ar pēdējā OECD PISA starptautiskā pētījuma datiem mūsu valsts ieņem pirmo vietu izsmiešanas un fizisku pāridarījumu ziņā skolas vidē.
Kas ir un kas nav mobings?
Mobings ir emocionāla vai fiziska vardarbība. Tā ir agresīva uzvedība, kas tiek veikta ilgstoši un apzināti. Mobinga formas var būt dažādas, sākot ar verbālu pazemošanu, apsmiešanu, izjokošanu, iebiedēšanu un līdz pat fiziskai aizskaršanai, sišanai, speršanai un grūšanai. Mobings var būt tiešs, kas nozīmē draudēšanu, piespiešanu, lietu bojāšanu vai atņemšanu. Un var būt arī netiešs, ietverot tenkošanu, sociālo izolēšanu un izstumšanu. Tātad tas ne vienmēr ir saistīts ar uzbrukumu, arī klusēšana, ignorēšana un izstumšana no kolektīva tiek definēta kā mobings.
Pēdējā laikā aizvien izplatītāks kļūst interneta mobings, kad sociālajos tīklos un interneta tērzētavās tiek izplatīti attēli vai ziņas, kas kādu sāpina. Mobilie tālruņi ar fotografēšanas un filmēšanas funkciju ļauj pāridarītājiem savus upurus pazemot vienkārši un publiski. Mobings savā būtībā ir cīņa par varu un statusu kolektīvā, kas tiek iegūts uz citu cilvēku rēķina. Tas nav strīds, konflikts un pat ne kautiņš, jo atšķiras ar ilgstošām un sistemātiski veiktām negatīvām darbībām, kas vērstas pret vienu vai vairākiem cilvēkiem ar mērķi viņus pazemot.
Sekas, ko rada mobings, iespaido cilvēka, īpaši bērna un pusaudža, dzīves uztveri, personības veidošanos un attīstību. Tas raisa emocionāla un psiholoģiska rakstura problēmas un var novest līdz pat fiziskiem miesas bojājumiem, traumām un pašnāvībai. Mobinga upuriem ir zems pašvērtējums un izteikta kauna un vainas apziņa. Taču to varētu attiecināt arī uz pāridarītājiem un klusējošajiem vērotājiem. Neviens neizvēlas “mobingot” tādēļ, ka jūtas labi, ir atvērts un pozitīvi noskaņots. Katrs pāridarītājs tāpat slēpj sevī kādas sāpes, ko izreaģē, darot pāri citiem. Vide, kurā brīvi var attīstīties mobings, ietekmē ik katru, kas tajā atrodas. Kopumā tas deformē veselīgas sabiedrības veidošanos un veiksmīgu valsts attīstību.
Mobings un skola
Latvijas skolās mobings ir ļoti izplatīts, taču tas tiek rūpīgi slēpts un noklusēts. Par to nevēlas runāt ne cietušie, ne pāridarītāji un arīdzan tie, kas novēro notiekošo vai vienkārši zina par situāciju. Dažādu iemeslu dēļ klusē arī skolas un ģimenes. Taču šis ir galvenais iemesls, kas ļauj mobingam attīstīties un kļūt aizvien noturīgākam.
Kā uzsver sociālā projekta “#Neklusē” autori, ar mobingu ir saskāries katrs trešais bērns vai pusaudzis Latvijā. Lai samazinātu šādas uzvedības līmeni skolās, pagājušajā gadā uzsāktas vairākas kampaņas, kas turpinās arī šogad. “#Neklusē arī tu!” ir apzinātības kampaņa, kurā pieaugušos aicina dalīties ar savu skolas laika mobinga pieredzi un risinājumiem, kas palīdzējuši to pārvarēt. Jau šobrīd projekta mājaslapā www.nekluse.lv un sociālajās vietnēs ir lasāmi vairāki pieredžu stāsti, un tie aizvien papildinās. Tiesa, liela daļa to ir anonīmi.
Tie ir stāsti par apcelšanu, ņirgāšanos un to, kādas sekas vardarbība skolā atstājusi uz bērniem arī tad, kad tie kļuvuši par pieaugušajiem. Ar saviem pieredzes stāstiem dalās ne tikai cietušie, bet arī pāridarītāji.
Mobings visvairāk izplatās tieši skolas vidē, kur bērni un jaunieši pavada lielāko dienas daļu, kur viņiem ir augsts stresa līmenis un maz fizisko aktivitāšu. Bieži mobings rodas tādēļ, ka bērni nav saprātīgi nodarbināti starpbrīžos un brīvstundās. Bezdarbības mākti, viņi ātri vien izvēlas kādu vienaudzi izklaidei vai stresa novadīšanai.
Projekta “#Neklusē” dalībnieki uzsver, ka pusaudži skolā uzvedas agresīvi, jo to pieļauj vide, kurā nav sistēmas, kā kontrolēt vai bremzēt mobingu. Lai to mainītu, sākotnēji būtu jāmainās skolas vadības attieksmei. Tādēļ skolas tiek aicinātas uz sadarbību. Lai kvalitatīvi risinātu mobinga situāciju skolā, līdz 9. aprīlim vecāki, pedagogi un skolēni aicināti aizpildīt aptaujas atgriezeniskās saites platformā “Edurio”.
Sākot no 2020. gada februāra, būs pieejama arī “#Neklusē” mobilā lietotne, kurā skolēni varēs ziņot par pāridarījumu un saņemt profesionālu psihologa palīdzību, kā arī uzzināt vairāk par mobingu un paņēmieniem, kā to pārtraukt.
Neklusē un rīkojies ASAP!
“#Neklusē” kopā ar Pusaudžu resursu centru un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas atkarību profilakses speciālistu Nilu Saksu Konstantinovu ir sagatavojuši ieteikumus, kā atpazīt, mazināt un novērst mobingu Latvijas skolēnu vidū. Ir izstrādāti ieteikumi skolotājiem, vecākiem, bērniem. Ieteikumi apkopoti ar nosaukumu ASAP, kas ir jēdziena “as soon as possible” (cik ātri vien iespējams) abreviatūra.
Atpazīsti!
Pamanīt un atpazīt mobinga situāciju, var palīdzēt atbildes uz pāris jautājumiem. Piemēram, vai tev vai kādam citam regulāri dara pāri viens un tas pats vai vairāki cilvēki? Vai tā rezultātā tu vai otrs cilvēks jūt fiziskas vai emocionālas sāpes, kļūst nomākts, sācis kavēt skolu vai darīt sev pāri?
Saki!
Svarīgi ir neklusēt un runāt par mobingu. Teikt pāridarītājiem, ka tāda rīcība nav pieņemama, ka tā ir nekavējoties jāpārtrauc. Noteikti informēt par to pieaugušos, kuriem var uzticēties.
Aktivizē!
Lai mobingu izbeigtu, nepieciešams aktivizēt visus spēkus un iespējas. Aktivizēt savu drošības tīklu – iesaistīt ģimeni, draugus, skolotājus, izmantot “#Neklusē” resursus – iespēju ziņot par terorizēšanu un sazināties ar psihologu. Kopā ar pieaugušajiem izstrādāt rīcības plānu.
Palīdzi!
Cietušajam nepieciešams atklāti stāstīt par piedzīvoto un nebaidīties pieprasīt to, kas pienākas katram cilvēkam, – drošību un cieņu. Bieži būtiska palīdzība ir spēja nepalikt malā, neklusēt, bet aprunāties un sākt risināt situāciju.
***
Vecāku pieredzes stāsts
To, ka mūsu jaukajā klasē valda mobings, uzzinājām no mammas, kura bez rezultātiem bija mēģinājusi ar to cīnīties, aizstāvot savu meitu. Kad meitene jau bija nomainījusi skolu, viņas mamma padalījās ar pāris vecākiem par to, kas piedzīvots un kuri bērni ir “nākamie sarakstā”. Pārsvarā tā bija emocionālā vardarbība – ignorēšana klātienē un verbāla pazemošana “WhatsApp” sarakstēs.
Protams, mēs kā vecāki reaģējām, runājām ar klases audzinātāju, skolas vadību, sākām pastiprināti pārbaudīt bērnu sarakstes. Skola solīja problēmu risināt, bet ilgstoši nekas nenotika. Direktors bija veicis pārrunas ar pāris bērniem, bet lielākā daļa vecāku neko nezināja, nevarēja iesaistīties problēmas risināšanā. Tie, kas zinājām situāciju, nolēmām neskaidroties ar vecākiem, kuru bērni ir klases pāridarītājos. Mums likās, ka vecākiem nav jāplēšas savā starpā, jo īpaši tādēļ, ka skola solīja vecāku sapulci “pavisam drīz”. Iespējams, tā bija mūsu kļūda, jo gaidot pagāja aptuveni divi mēneši un faktiski sapulci panācām, skolai piedraudot.
Tā ir tiesa, ka skola ir ieinteresēta, cik vien iespējams, mobinga problēmas noklusēt. Lielākoties tas ir prestiža jautājums un, visticamāk, arī bailes no nosodījuma, aizdomām un institūciju pārbaudēm, kas varētu sekot. Ir arī tā, ka skolas joprojām nezina, ko darīt, kā risināt šo problēmu. Vai arī negrib zināt, meklēt risinājumus, jo par to papildus neviens nemaksā.
Tāpat arī ģimenes, kas gājušas tam cauri, nevēlas par to runāt sāpīgās pieredzes dēļ vai tādēļ, ka kaut kādā mērā uzskata to par savu neizdošanos. Iespējams, tā ir arī māņticīga cerība, ka klusēšana nepiesaistīs problēmas atkārtošanos.
Mums paveicās, ka konkrētā mamma padalījās ar savu pieredzi. Iespējams, mēs cēlām traci salīdzinoši agrā stadijā. Cietusi bija viena meitene, daļa bērnu bija iebiedēti, taču bija arī tādi, kas noliedza, ka klasē notiek emocionālā vardarbība. Nebija pamanījuši vai, tieši pretēji, – centās to slēpt.
Uzskatu, ka rīkojāmies pareizi, ka neklusējām, bet spiedām skolu runāt par problēmu un censties to risināt, nevis turpināt slēpt un vilcināties.
Kad konsultējāmies ar uzvediba.lv vadītāju Līgu, viņa vairākkārt atkārtoja, ka, uzzinot par vardarbību klasē, jārīkojas nekavējoties. Jo vairāk cilvēku būs par to informēti, jo vieglāk problēmu varēs risināt. Un otra lieta, uz ko viņa norādīja, – mobings attīstās vidē, kurā jau tas eksistē. Skolās, uz kurām tiek aicināta strādāt ar vardarbības problēmām, viņa vienmēr vēro arī skolotājus. Ja tie nesveicinās, ir pavirši cits pret citu vai pat atklāti viens otru nicina, tad ir pilnīgi skaidrs, ka bērni uzvedīsies tāpat. Tas lika domāt, ka mobinga problēmas sakne rodama ne tikai ģimenes, bet arī skolas vidē.
Skolotājas viedoklis
Ja salīdzina šodienu un manu bērnību, domāju, situācija mobinga ziņā nav daudz mainījusies. Tas, protams, nav viennozīmīgi, šī tēma ir ļoti sarežģīta. Ja pats cietušais neko nesaka, klasē to praktiski nav iespējams pamanīt. Es nemestos uzreiz vainot skolotājus, ka viņi neredz, jo stundās katrs sēž savā solā un viss šķiet normāli. Kas notiek starpbrīžos, pa ceļam gaitenī vai “WhatsApp” grupās, tā ir cita lieta. Man ir gadījies, ka kāds bērns pastāsta par citiem, kas viņu apsmej. Protams, vienmēr seko lūgums nekādā gadījumā ar viņiem par to nerunāt. Tad es vienmēr saku – bet kā to var atrisināt, ja nesaucam lietas īstajos vārdos? Kad runāju ar pāridarītājiem, cenšos piekļūt viņu sirdsapziņai, jautājot – vai tiešām tu iesi vēl tālāk un kļūsi vēl nežēlīgāks? Visbiežāk pāridarītāji attopas un pat atvainojas.
Domāju, skolotājam ir jāiejaucas visās situācijās, par kurām viņš uzzina. Es pati skolā nebiju nekāds zelta gabaliņš, savas nedrošības dēļ biju tas bērns, kurš pirmais klupa virsū citiem. Pieņemu, ka kādam no manis ir trauma. Šodien, domājot par to, saprotu, ka man ļoti pietrūka, ka kāds skolotājs pienāktu klāt un teiktu – ko tu dari, attopies! Man vispār neviens neko neaizrādīja. Protams, kad atnācu mājās, sāku domāt, kāpēc es tā rīkojos, bet, nonākot atpakaļ skolā, saslēdzos barā ar citiem un viss atkārtojās.
Bieži ir tā, ka bērns pasūdzas, es runāju ar pāridarītājiem, un izrādās, ka arī viņiem ir ko pateikt par to, kurš tiek apcelts. Nereti viņš pats uzsācis konfliktu, izrunājoties vai traucējot citus. Vai pats, to īsti nesaprotot, izsaucis uz sevi nievājumu, piemēram, liekot sociālajos tīklos dīvainas bildes. Mūsdienās kaušanās vai fiziska izrēķināšanās notiek krietni mazāk, daudz kas risinās virtuālajā vidē. Un skolotājam to kontrolēt ir ļoti grūti, tur ir vajadzīga vecāku palīdzība.
Gunita Nagle, žurnāliste
Domāju, ka mobinga jomā esam turpat, kur bijām pirms 25 un vairāk gadiem. Toreiz bija apsmiešana, un tagad tāda ir. Toreiz skolotāji nezināja, ko darīt, un arī tagad nezina. Deviņdesmitajos, kad strādāju “Dienā”, atceros, ka pilna pārliecības un iedvesmas rakstīju, ka katrā skolā vajag psihologa štata vietu un tas atrisinās problēmas. Tagad katrā skolā ir psihologs, bet tas maz ko atrisina. Ne psihologi, ne sociālie pedagogi nezina, kā ar to tikt galā praktiski. Un bērnu sūtīšana pie sociālā pedagoga ir viņiem apkaunojoša. Parasti sūta nevis to, kurš apsmej, bet to, kuru apsmej, un tādēļ viņš kļūst vēl vairāk apsmejams. Domāju, nekas daudz nav mainījies. Lielākoties mēs nezinām, kā ar to tikt galā. Iespējams, tas saistīts ar augstu sociālo nevienlīdzību, varbūt šķirto ģimeņu skaitu, bet tie ir tikai minējumi, jo īstu mērījumu mums nav.
Evisa Stankus, juriste, Latvijas vecāku kustības valdes locekle
Pamatā bērns mācās vecāku dēļ, un ir veikti pētījumi, ka piektajā un sestajā klasē vecāki stipri mazāk iesaistās mācību procesā. Tas ir arī vecums, kad visvairāk attīstās mobings. Tam noteikti ir saistība.
Vecākiem ir jāiesaistās jomās, kur krustojas skolas un ģimenes intereses – tā ir uzvedība, disciplīna. Ir jāmēģina veidot attiecības starp skolu un ģimeni, un vidutājs šajā procesā ir klases audzinātājs, kuram ir jābūt pietiekami spēcīgai personībai, lai varētu pilnvērtīgi komunicēt ar vecākiem, jo tas ir izaicinājums. Lai kā arī kritizētu “WhatsApp” grupas, tomēr ir labi, ja tāda klasē ir, jo tur informāciju var nosūtīt un saņemt nekavējoties. Ir svarīgi uzreiz nospraust robežas – ko un par ko komunicējam, lai tas nekļūtu par tirgus placi. Arī regulāras vecāku sapulces ir svarīgas, bet vēlams, lai tās nav vienpersoniskas lekcijas, bet atraktīvas un iesaistošas kopā sanākšanas. Svarīgi ir izveidot emocionālo saiti, pirms radušās problēmas, jo pārsvarā komunikācija notiek tad, kad ir problēmas.
Arī mobinga gadījumā viss jādara atbilstoši normatīvajiem aktiem, un tie nosaka, ka bērnam ir tiesības atrasties drošā vidē. Situācijas jārisina nekavējoties, taču ne vienmēr tās tā notiek. No savas pieredzes, ko guvu, strādājot skolā, varu teikt, ka kavēšanas notiek tādēļ, ka skolas personāls vienkārši nezina, ko darīt. Vispirms ir jāatzīst un jāsaprot, ka tā nav norma. Skolas vadībai ir jāizstrādā mehānismi un instrumenti, kas palīdzētu skolotājiem risināt situāciju šeit un tagad. Tas ir sistēmiski jārisina skolas līmenī. Ir jābūt mehānismam, kā strādāt ar agresīvajiem bērniem. Vislielākā problēma ir starpbrīži, kuros tomēr joprojām pieaugušajiem jābūt tuvumā, lai kontrolētu situāciju un palīdzētu novadīt akumulējušos enerģiju.
Izmantoti projekta “#Neklusē” materiāli
