Publicistikas valoda, kas sastopama medijos,
pastāvīgi mainās līdzi laikam – šī stila attīstība ir cieši saistīta ar tiem
procesiem, kas notiek ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē.
No 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz
1990. gadam Latvijas teritorijā izveidojoties padomju varas režīmam, mainījās
arī tas, ko un kā rakstīja prese, kas bija piepildīta ar režīmam labvēlīgu
propagandu. Komunistiskās partijas diktatūru Latvijā īstenoja Latvijas
Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Cenzūra kontrolēja kultūras un
sabiedrisko dzīvi, presi, radio un televīziju. Tādējādi, kā norāda Latvijas
Nacionālajā vēstures muzejā, bija iespējams panākt pilnīgu publiskās sfēras
ideoloģizāciju.
Propagandas organizatoru vidū lielu
popularitāti ieguva plakāti un sienas avīzes. Ideoloģiskās audzināšanas
vajadzībām tika pakļauts arī mācību saturs skolās. Tam vajadzēja pārliecināt
par padomju režīma demokrātiskumu, valsts sasniegumiem un tās pārākumu pār
Rietumu demokrātijām. Drosmīgāki preses izdevumi mēdza publicēt arī
pastāvošajai ideoloģijai nelabvēlīgus materiālus, mācīja lasīt starp rindiņām.
Padomju Savienībā pastāvēja tā sauktais plānveida ekonomikas
modelis. Tā pamatā bija privātīpašuma noliegums, plānveidīga valsts
saimniecība, turklāt ekonomika bija ideoloģijas un propagandas sastāvdaļa.
Latvijas PSR rūpniecība un lauksaimniecība 20.
gadsimta 40. gados strauji tika pārkārtota atbilstoši PSRS sistēmai un
vajadzībām. Latvijas PSR notika strauja industrializācija, kas savukārt
veicināja neierobežotu imigrāciju. Laukos sākās kolektīvo saimniecību (kolhozu
un sovhozu) veidošana, iznīcinot tradicionālo viensētu modeli. Ražošanas tempa
un kvalitātes veicināšanai popularizēja sociālistisko sacensību. Produkcijas
apjomus pamatā kāpināja nevis ar ražošanas modernizāciju, bet jaunu darbavietu
izveidi. Tomēr Latvija, Lietuva un Igaunija 20. gadsimta 40.–80. gados
saglabāja augstāku attīstības līmeni nekā citas PSRS republikas.
Stiprinās
tautas aizstāves nodomus
1940. gada 10. augusta “Zemgales Komūnists” savā pirmajā
numurā raksta: “Jelgavas dienas laikraksta “Zemgales Balss” izdošana ar
vakardienu pārtraukta. Tā vietā sākot ar šodienu iznāk “Zemgales Komūnists”.
Līdzšinējie “Zemgales Balss” abonenti saņems jauno Zemgales dienas laikrakstu
“Zemgales Komūnists”, kuŗa redakcija un kantoris atrodas Jelgavā, Katoļu ielā
2.
Jaunais Zemgales dienas laikraksts plaši
apgaismos darba ļaužu dzīvi visos Zemgales novados, sevišķu vērību piegriežot
strādnieku, darba zemnieku un darba inteliģences aroda, kultūrāliem un
saimnieciskiem jautājumiem. “Zemgales Komūnists” kalpos Padomju Latvijas
sociālistiskās republikas gaišajai nākotnei un rūpēsies, lai darba ļaudis
piedzīvotu arvienu laimīgākas dienas.”
Tajā pašā numurā lasāms, ka “iekšlietu ministrs
V.Lācis atcēlis no amata pagastu vecākos, visus pagasta valdes un padomes
locekļus un revīzijas komisijas Auru, Īles, Sesavas, Jaunsvirlaukas,
Lielplatones, Šķibes, Lielvircavas, Rubas un Salgales pagastos” un “ar
pievienošanos varenajai Padomju Savienībai paredzama strauja rūpniecības
attīstība, kas nodrošinās visu darba darītāju stāvokli un cels viņu dzīves
līmeni”.
Norādes uz līdzšinējā režīma trūkumiem un jaunā nesto spožo
nākotni avīzes tekstos sastopamas pastāvīgi. “Zemgales Komūnists” savu darbu
sāk ļoti grūtu uzdevumu priekšā. Zemgale visā pagājušā laikā bijusi centrs
fašistiskai domai. Zemgales lielsaimnieku un miljonāru pārstāvji ar bijušo
prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā lielā mērā bija uzkundzējušies vadīt
Latvijas dzīvi. Tāpēc arī izskaidrojams, ka Zemgales bagātie iedzīvotāju slāņi
vēl bagātāki kļuva ar valsts kases ļoti lieliem pabalstiem, kuŗus līdzšinējās
valdības deva kā atsevišķām organizācijām, tā reakcionārajām pilsētu valdēm un
privātām personām.
Tai pašā laikā Jelgavas bijušajai pilsētas
valdei, piemēram, nav bijis iespējams sagādāt kaut cik piemērotas telpas bērnu
silītei. Tomēr lieli pabalsti dažkārt sēti pa labi un pa kreisi, sēti aizsargu
organizācijai, kas lielā mērā nodarbojās tikai ar strādnieku izspiegošanu,
brīvības apkaŗošanu. Sēti citur.”
Otrajā numurā publicēts arī jaunā laikraksta
mērķis: “Zemgales Komūnista” uzdevums būs stiprināt vienīgās darba ļaužu
aizstāves – komūnistiskās partijas – nodomus, strādājot tautas saimnieciskā un
kultūrālā stāvokļa uzlabošanai.” No mūsdienu skatpunkta, interesanti, ka šodien
nievājošu un teju lamuvārda nozīmi ieguvušais apzīmējums “komunists” tolaik
ticis lietots ar lepnumu.
Vācu
nezvēri un sieviešu līdztiesība
Fašistiskajam režīmam laikraksta lapās veltīti spilgti
epiteti, kas būtu pat vesela pētījuma vērti. Ja ienaidnieks regulāri tiek
parādīts kā vienīgais ļaunums, kā lai tam nesāk ticēt? Atjaunojot laikraksta
izdošanu, 1944. gada 5. decembrī lasāms: “1941. gadā, fašistiskai Vācijai
uzbrūkot, tika pārtraukts laikraksta “Zemgales Komūnists” darbs. Redakcijas
darbinieki nolika spalvu un zīmuli, ņēma rokā šauteni, lai aizstāvētu savu zemi
pret vācu iebrucējiem. Toreiz Zemgale bija ziedoša zeme, Jelgava skaista
pilsēta. Tagad, darbu atjaunojot, mēs stāvam pie Jelgavas drupām. Smagas brūces
vācu okupanti situši Zemgales laukiem – sētas nopostītas, druvas nobradātas.
Tūkstošiem mūsu labāko cilvēku krituši frontēs
vai vācu nezvēru nomocīti. To starpā ir arī redakcijas darbinieki. Frontē krita
b. Vecozols, vācu okupanti Jelgavā nošāva b. Paipalu. Slava kritušiem biedriem!
Lāsts vācu slepkavām! Šodien fašistiskais nezvērs atsviests tālu no Padomju
zemes robežām. Tikai vienā Latvijas stūrītī mūsu slavenā Sarkanā Armija pabeidz
pieveikt ielenktās ienaidnieka daļas. Šodien padomju tautas mobilizē visus
spēkus pēdējam triecienam, lai iznīcinātu fašistisko nezvēru viņa paša
midzenī.”
“Zemgales Komūnists” pirmajā numurā pievērsies arī sieviešu
tiesībām, ar kurām, kā lasāms laikrakstā, Padomju Savienībā viss kārtībā:
“Latvijas Komūnistiskās partijas sieviešu vadība sasauc 11. augustā pl. 11 rītā
Miezītes muižas parkā un pl. 16 Vienības parkā sieviešu masu sapulci.
Sufražistes! Vīrietes! Emancipētās sievietes! Tādus un tamlīdzīgus nosaukumus
sieviešu kustībai mēs bijām līdz šim paraduši dzirdēt.
Tas bija līdz šim, un mēs ar prieku viņus
atstājam kapitālistiskām valstīm, jo tikai viņas pazīst šos vārdus un šo
kustību. Pie mums uz priekšu šādiem vārdiem nav vietas un arī nebūs. Padomju
Savienībā nepazīst ne tādu sieviešu kustību, ne arī tāda specifiska sieviešu
jautājuma. Par sievieti gādā un to sargā pati valsts. Kāds specifisks sieviešu
jautājums varētu arī pacelties valstī, kur sievietes nemaz nepazīst tiesību
aprobežošanu? Kur sieviete it visās darba nozarēs ir līdzīgi vīriešiem viena
darba darītāja un arī vienādas algas saņēmēja.”
Iegulda
dižās programmas izpildē
“Zemgales Komūnista” sekotājs laikraksts “Darba Uzvara”, kas
iznāca no 1962. līdz 1989. gadam, savās lapās vairāk pievērsies sociālistiskās
sacensības un partijas slavināšanai, uzteic čaklākos strādniekus un pakrata
pirkstu tiem, kuri celtniecībā vai lauksaimniecības darbos atpaliek no plāna,
tādējādi mudinot viņus saņemties, strādāt vairāk un produktīvāk.
Laikraksts pievēršas arī izglītības
jautājumiem, iedzīvotāju sūdzībām, audzināšanai, kauninot tos, kas
pastrādājuši kādu pārkāpumu vai, piemēram, pārāk izšķērdīgi apietas ar kopējo
mantu. Tiek arī risināti sadzīviski jautājumi. Tāpat laikrakstā atspoguļoti
tādi notikumi kā Lielā Oktobra revolūcija, partijas kongress, Darba svētki,
vietējo sasniegumi sportā un lielākie notikumi kultūrā.
“Darba Uzvaras” pirmajā numurā 1962. gada 17. maijā lasāms:
“Lieli uzdevumi rūpniecībā, transportā un celtniecībā mūsu pilsētas darbaļaudīm
jāveic 1962. gadā – ceturtajā septiņgades gadā. Pilsētas rūpniecības uzņēmumu
kolektīvi, PSKP 22. kongresa vēsturisko lēmumu iedvesmoti, šogad pieņēma
paaugstinātas saistības saražot par simtiem tūkstošiem rubļu produkcijas virs
plāna, līdz ar to dodot cienīgu ieguldījumu padomju tautas dižās programmas
izpildē komunisma materiāli tehniskās bāzes radīšanā. Pilsētas rūpniecības
panākumi pirmajā ceturksnī un aprīlī rāda, ka panākumi neizpaliks. Pirmā
ceturkšņa plānu pilsētas rūpniecības uzņēmumi izpildīja par 103,4 procentiem.
Ražošanas apjoma pieaugums produkcijas kopvērtībā pirmajā ceturksnī, salīdzinot
ar attiecīgo periodu pērn, sasniedza 10,1 procentu.
Mašīnbūves rūpnīcas, 19. ATK, Jelgavas
dzelzceļa stacijas, būvdetaļu rūpnīcas, ādu fabrikas un citi pirmrindas
kolektīvi, plaši izvēršot sacensību, guvuši lieliskus panākumus. Viņi
sociālistiskajā sacensībā izcīnīja labākās vietas un attiecīgo ministriju,
resoru, partijas pilsētas komitejas un pilsētas izpildkomitejas ceļojošos
Sarkanos karogus.
Tomēr vesela rinda uzņēmumu (gaļas kombināts,
pienotava, kravas autotransporta kantoris, vispārējās celtniecības trests,
remontu un celtniecības pārvalde, celtniecības un montāžas vilciens) netika
galā ar saviem uzdevumiem. Šo uzņēmumu vadītāji, partijas, arodbiedrību un
komjaunatnes organizācijas nav mācējušas mobilizēt kolektīvus, izmantot
iekšējās rezerves, uzlabot darba organizāciju un celt darba ražīgumu, lai
panāktu ražošanas plānu sekmīgu izpildi.”
Saviļņo
Brežņeva runa un Oktobra revolūcijas gadadiena
Sava nodeva arī partijai, piemēram, 1978. gada 20. decembra
numurā: “Mūs visus dziļi saviļņojuši PSKP CK 1978. gada novembra Plēnuma lēmumi
un PSKP CK ģenerālsekretāra PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja
biedra L.Brežņeva runa Plēnumā, kurā dots augsts novērtējums piecgades trīs
gados paveiktajam un norādīti ceļi darba tālākai uzlabošanai.
PSRS Konstitūcijas un Latvijas PSR
Konstitūcijas pieņemšanai, Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60.
gadadienas un PSRS Konstitūcijas pirmās gadadienas svinīgai atzīmēšanai bija
milzīga ietekme uz padomju cilvēku, arī mūsu pilsētas darbaļaužu politisko un
darba aktivitāti. Tas sekmēja PSKP XXV kongresa lēmumu īstenošanu, desmitās
piecgades triju gadu galveno uzdevumu sekmīgu izpildi.
Pilsētas Tautas deputātu padomes un tās
pakļauto uzņēmumu un organizāciju komunisti partijas pilsētas komitejas vadībā
realizēja dzīvē partijas un valdības lēmumus, kā arī partijas pilsētas
komitejas un savus lēmumus, kas nosprauda pasākumus iedzīvotāju labklājības
paaugstināšanai, pilsētas sociāli ekonomiskajai attīstībai. Aizvadītajos trīs
gados veikts darbs deputātu apmācībai, viņu aktivitātes paaugstināšanai.”
1988. gada 11. oktobra laikrakstā nepaliek bez ievērības
Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, kurā par Latvijas PSR Augstākās Padomes
Prezidija priekšsēdētāju ievēlēts deputāts Anatolijs Gorbunovs un vienbalsīgi
pieņemts lēmums par latviešu valodas statusu.
Mainoties politiskajai situācijai valstī, mainās ne vien
laikrakstā atspoguļotās tēmas, bet arī pasniegšanas veids. Jau 80. gadu otrajā
pusē raksti kļūst politiski neitrālāki, līdz šim valdošā propaganda pamazām
izzūd. Lai arī, šodienas acīm lasot, gribas pavīpsnāt par sava laika tekstu
autoru nodevu režīmam, apziņa, ka gadu desmitiem prese, ko šodien saucam par
ceturto varu, izmantota politisku ideju sēšanai tautā, liek būt piesardzīgiem
un kritiski vērtēt visapkārt pieejamās informācijas saturu.
Foto: Eva Pričiņa
Materiāls
ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no
Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
