Atceros, kā pie graudu kaltes laukos bērnībā konkrētās dienās
piestāja autoveikals un vecāmāte un tēta krustmāte abas devās iepirkt
nepieciešamos produktus. Nezin cik plašs klāsts jau tur nebija, bet kaut
ko katrs sev atrada. Vecāmāte vienmēr nopirka mums kādas sūkājamas
konfektes, bet tēva krustmāte nekad neatgriezās bez krietna skaita
“Staļina kūku” (tā tajās mājās vienmēr tika godāts “ķieģelītis” jeb
visparastākā rupjmaize). To gan ēda paši, gan deva lopiņiem. Pārtikas
glabāšanas normām tolaik tik būtiska nozīme nebija.
Maize, protams,
nebija iesaiņota celofāna maisiņos, nerunājot par plastmasas aizdares
klipšiem ar derīguma termiņu. Arī uz konfekšu paciņas kaut kā tāda kā
derīguma termiņš pilnīgi noteikti nebija. Pirmkārt, tās nekad nestāvēja
tik ilgi, lai sabojātos, otrkārt, visu aizstāja vizuālais novērtējums –
ja nav galīgi salipušas, tad ir labas. Patiesību sakot, apēda jau arī
salipušās, kad citu vairs nebija. Arī maizes kvalitātes un svaiguma
rādītājs vienmēr bija pašu maņas – svaigas maizes aromāts, cik cieta tā
ir pataustot un, galu galā, ar acīm ieraugāms pelējums (ja nu galīgi
nebija ēdusies, lai gan tas notika ļoti reti).
Protams, ar ne tik
stingrajām pārtikas uzglabāšanas normām gadījās arī dažādi pārsteigumi.
Vēl šodien spilgti atceros īkšķa resnuma tārpu, kas lepni dusēja alus
pudelē, ko vīri gribēja tukšot Līgo vakarā. Tomēr nemaz tik daudz
spilgtu atmiņu par biežu “iegrābšanos” vecos produktos nav.
Protams,
kārtība un noteikumi pārtikas uzglabāšanā ir nepieciešami, tiem jābūt
gana stingriem un kādam to izpilde jākontrolē, tomēr mūsdienās nereti
rodas šaubas, vai neesam kļuvuši pārāk izšķērdīgi attiecībā uz pārtikas
produktu iegādi un lietošanu. Pienam vakardienas termiņš – jālej ārā,
krējums jau nedēļu stāv ledusskapī – metam prom, maizes maisiņa baltais
klipsis rāda aizvakardienas datumu – tādu taču vairs neēdīsim. Pēdējos
gados gan attieksme sāk mainīties. Arī Eiropas Savienības līmenī tiek
pieprasīts, ka produktu izšķērdēšanu būtu nepieciešams ierobežot.
Kā
skaidro Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas
uzraudzības daļas vecākā eksperte Vineta Grīnberga, normatīvie akti
patiešām nosaka divas derīguma termiņa norādes. Proti, “Izlietot līdz”,
ko izmanto pārtikas produktiem, kas no mikrobioloģiskā viedokļa īpaši
ātri bojājas un tādēļ īsā laikā var radīt draudus cilvēka veselībai.
Tādi ir, piemēram, svaigi zvejas, gaļas produkti, jauktie salāti,
tortes. Pēc “Izlietot līdz” termiņa pārtikas produktus uzskata par
nedrošiem un tos nav ieteicams izmantot uzturā. Otra norāde ir
“Ieteicams līdz”, ko izmanto pārējiem produktiem, kas no mikrobioloģiskā
viedokļa nav tik bīstami. Tādi ir, piemēram, makaroni, sausiņi, kafija,
putraimi.
“Veicot pārbaudes, dienests ir saskāries ar gadījumiem,
kad marķējumā tiek norādīts derīguma termiņš “Derīgs līdz” tā vietā, lai
izmantotu “Izlietot līdz” vai “Ieteicams līdz”, tomēr ar minēto norādi
patērētājs netiek maldināts par produkta derīguma termiņu,” skaidro
V.Grīnberga. Viņa arī atzīst, ka pārkāpumu skaits attiecībā uz derīguma
termiņu ievērošanu Latvijā pēdējos gados nav būtiski palielinājies,
vidēji tas ir 11 procenti no veiktajām pārbaudēm.
Pārtikas
produktiem, kuriem ir īss derīguma termiņš un kuri ātri bojājas,
marķējumā parasti raksta “Izlietot līdz” un norāda konkrētu datumu, kas
ir pēdējais derīguma termiņa datums. Šādi produkti obligāti jāuzglabā
ražotāja norādītajā temperatūrā, parasti marķējumā ir uzraksts, ka
produkts jātur ledusskapī vai divu līdz četru grādu temperatūrā (pēc
Celsija), pretējā gadījumā derīguma termiņš būs īsāks, nekā norādīts
marķējumā. Pēc “Izlietot līdz” datuma pārtiku uzskata par nedrošu un
uzturā to lietot nedrīkst. Minimālais derīguma termiņš “Ieteicams līdz”
ir datums, līdz kuram pārtikas produkts saglabā tam raksturīgās
īpašības, ja tiek ievērotas uzglabāšanas prasības.
Pārtikas
produktiem, kuru derīguma termiņš nepārsniedz trīs mēnešus, marķējumā
jābūt norādītam datumam, mēnesim un gadam, līdz kuram produktu drīkst
izplatīt. Ja derīguma termiņš nav ilgāks par 18 mēnešiem, marķējumā
jānorāda mēnesis un gads. Bet, ja šis termiņš pārsniedz 18 mēnešus,
marķējumā var norādīt tikai gadu, līdz kuram to drīkst izplatīt. Šāds
termiņš “Ieteicams līdz” parasti ir saldētiem, konservētiem produktiem,
sausajai pārtikai (makaroniem, rīsiem, putraimiem, zirņiem u.tml.), kā
arī šokolādei, augu eļļai un citiem ilgi uzglabājamiem pārtikas
produktiem.
Minimālo derīguma termiņu “Ieteicams līdz” var nenorādīt:
● svaigiem augļiem un dārzeņiem, arī kartupeļiem, kas nav mizoti, sagriezti vai apstrādāti (izņemot diedzētus graudus);
●
vīniem, liķiera vīniem, dzirkstošajiem un aromatizētajiem vīniem, kā
arī līdzīgiem dzērieniem, kas iegūti no augļiem un ogām, un dzērieniem,
kas ražoti no vīnogām vai nenorūguša vīnogu vīna;
● dzērieniem, kas satur desmit vai vairāk tilpumprocentu alkohola;
● maizes un konditorejas izstrādājumiem, kurus parasti izlieto 24 stundu laikā pēc izgatavošanas;
● etiķim;
● vārāmajam sālim;
● cukuram cietā veidā;
● saldumiem, kas sastāv galvenokārt no aromatizēta vai krāsota cukura;
● košļājamām gumijām un līdzīgiem košļājamiem produktie
Foto: Raitis Puriņš
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
