Līdz 1994. gadam Jelgavas arhīvs mājoja Domes pagrabstāvā, pēc tam pārcēlās uz pašreizējām telpām Pulkveža Brieža ielā.
Līdz 1994. gadam Jelgavas arhīvs mājoja Domes pagrabstāvā, pēc tam pārcēlās uz pašreizējām telpām Pulkveža Brieža ielā.
Kā «Ziņām» pastāstīja Jelgavas Zonālā valsts arhīva direktore Vija Vilkārse, pirms tam jauniegūtajās telpās atradies armijas kartogrāfijas centrs, tur bijušas lielas, neizbūvētas halles, kas pamazām iekārtotas. Pārvācoties uz Pulkveža Brieža ielu, arhīvam bijušas 100 000 glabājamās vienības, bet pašlaik jau to skaits sasniedzis vairāk nekā pusmiljonu vienību jeb gandrīz sešus kilometrus plauktu metru.
Latvijā ir vienpadsmit zonālo valsts arhīvu, un tajos uzkrāti trīs miljoni padomju okupācijas režīma vietējo valsts un pašvaldību institūciju, uzņēmumu un organizāciju lietu. Nozīmīga arhīvu daļa ir rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu fondi.
Galvenie zonālo arhīvu uzdevumi ir Latvijas nacionālā arhīva fonda dokumentu uzkrāšana no arhīvu darbības reģionā esošajām institūcijām, to uzskaites, saglabāšanas un izmantošanas nodrošināšana arhīvos, kā arī arhīvu darbības reģionā esošo pilsētu un rajonu valsts un pašvaldību institūciju arhīvu uzraudzība, metodiskā vadība un speciālistu apmācība arhīva darba jautājumos.
Jelgavas Zonālajā valsts arhīvā glabājas Jelgavas pilsētas, Jelgavas, Dobeles un Bauskas rajona teritorijā izvietoto valsts un pašvaldību iestāžu, rūpniecības uzņēmumu, kolhozu, sovhozu, mācību iestāžu, tiesu (daļēji), valsts notariātu kantoru un citu iestāžu pastāvīgi glabājamie dokumenti par 1944. – 1991. gadu, kā arī likvidēto, privatizēto un bankrotējušo iestāžu un uzņēmumu personālsastāva dokumenti līdz 2000. gadam.
Iedzīvotājiem jāņem vērā, ka arhīvā neglabājas dzimtsarakstu sistēmas dokumenti (tie jāmeklē attiecīgajā dzimtsarakstu nodaļā) un funkcionējošu juridisko personu personālsastāva dokumenti (tie atrodami attiecīgajā iestādē).
Jelgavas arhīvā strādā 22 cilvēki, pa vienam – Bauskā un Dobelē, bet pārējie Jelgavā. Daļa no arhīvā strādājošajiem darbojas ar uzņēmumiem, lai dokumenti tiktu iesniegti atbilstoši instrukcijai, bet pārējie strādā ar jau saņemtajiem dokumentiem.
Vija Vilkārse stāsta: «Gada laikā esam saņēmuši apmēram 1500 iesniegumu, un vēl arvien lielākā daļa no tiem, tāpat kā pirmajos neatkarības gados, ir par darba stāžu. Vairāk nekā 200 iesniegumu tiek saņemts no tiesām. Pirmajos gados daudz iesniegumu bija par mantu, piemēram, par to, kas tika aprakstīta 1949. gadā.»
Starp daudzajiem iesniegumu rakstītājiem, protams, gadās arī pa kādam īpaši interesantam. Arhīva direktore atceras, ka reiz kāds kungs par varītēm gribējis pierādīt, ka viņam pieder kāda pils. Tiesa gan, tas nav izdevies.
Daudz tiek rakstīts no ārzemēm ar lūgumu palīdzēt atrast kādu savu radinieku, bet tas pārsvarā nav iespējams, jo agrāk nebija tādu iedzīvotāju reģistru kā tagad.
Bieži vien cilvēki īsti neizprotot, ka arhīvā glabājas milzīgs apjoms dokumentu un vajadzīgos sameklēt nav nemaz tik viegli, īpaši, ja iesniegumā nav norādīts, kas īsti jāatrod. Arhīva direktore smejot teic: «Saņemam iesniegumus kā vēstuli ar adresi – uz ciemu vectētiņam!»
