Aizvadītajā nedēļas nogalē no Latvijas politiskās kartes jeb partiju listes labējā apgabala tika svītrots viens «reģions» – līdz šim sevi par «labēju» uzskatījusī, pēdējā laikā samocītā stagnācijā ieslīgusī «nācijas glābēju» partija «Jaunais laiks».
Aizvadītajā nedēļas nogalē no Latvijas politiskās kartes jeb partiju listes labējā apgabala tika svītrots viens “reģions” – līdz šim sevi par “labēju” uzskatījusī, pēdējā laikā samocītā stagnācijā ieslīgusī “nācijas glābēju” partija “Jaunais laiks” (JL) pēkšņi nolēma mazliet koriģēt oficiālo statusu, pārdefinējoties vienkārši par “demokrātisku” partiju.
Uzmanību piesaista politiķu mutēs joprojām aktuālais darbības mērķa formulējums, kas, pēc visa spriežot, JL politiķu galvās ielāgots tikpat pamatīgi kā reizrēķins. Proti – “lai kalpotu Latvijas tautai, darbojoties saskaņā ar demokrātijas, tiesiskuma, atklātības, biedru vienlīdzības un decentralizācijas principiem”. Kā rozīnīte uz biezpienkūkas uzlikts partijas pamatmērķis – “nodrošināt Latvijas iedzīvotāju labklājību, veidojot demokrātisku un godīgu valsts pārvaldi”. Lai atceramies, ka atšķirībā no dažu naudasmaisu līdzskrējējiem JL jau no pašiem pirmsākumiem pozicionējusi sevi kā politisko spēku, kas turas lielgabalšāviena attālumā no oligarhiem un citiem “tautai nepieņemamiem” personāžiem. Vienlaikus nav bijis grūti samanīt, ka ar pašu kancelēs un renstelēs sludināto “tiesiskumu”, “atklātību” un “vienlīdzību” līdz šim ne reizi vien bijis tāpat kā ar slēpju nūjām Karakumā.
Sāksim kaut vai ar izbijušā tieslietu ministra Aivara Aksenoka “noslēpumaino” zvanu Ventspils tiesnesim, pēc kura “dīvainā kārtā” tika labots iepriekš pieņemtais lēmums. Vai tā būtu uzskatāma par “pašsaprotamu lietu”? Vienlīdzība ne reizi vien demonstrēta oficiālajās partijas sanākšanās, kad “vienlīdzīgas” iespējas tikt apklusinātiem bija it visiem, kuru domas atšķīrās no toreizējā partijas līdera Eināra Repšes uzskatiem. Kā lieliska “pretdiktāta” akcija bija partijas himnas autora izskrējiens no JL rindām ar visu dziesmu grāmatu azotē. Kur nu vēl tādi “godīguma” paraugdemonstrējumi kā epopeja ar Rēzeknes puses gaļas kombināta vadītājam oficiālas iestādes izņemtām “burtnīciņām”! Turklāt ar minimālu iespēju, ka šajos papīra iesējumos bijuši fragmenti no “Zaķīšu pirtiņas” vai mājas darbi desu žāvēšanas pamatos. Bet valsts iedzīvotāju labklājībai noteikti bija strauji jākāpj pēc “taupības režīmā” iegādātā dārgā mobilā telefona toreizējā premjera Repšes vajadzībām. Savukārt visu izvirzīto mērķu sasniegšanas apogejai droši vien vajadzēja iestāties, kad JL vispārējā ideju trūkuma vai arī prāta aptumsuma nestundā izdomāja sevi neapgrūtināt, pametot izpildvaras galdu.
Tā nu “Eināra fenomenam” noticējušajam kontingentam par šādu “ģeniālu lēmumu” atlika vien nopūsties. Ja iepriekš sabiedrība lielākajā daļā politiķos vīlās “tāpat vien”, tad gadījumā ar JL tas notika tiešā nozīmē “par savu naudu”, sākot no dažiem santīmiem un beidzot ar krietni lielākām summām, ko dažādi vēlētāju slāņi, iegrābjoties gan algas kontā, gan zārka naudas žūksnī, gaišākas rītdienas vārdā ziedoja šim politiskajam pulciņam un tā līderim.
Šāda taktika gan uzskatāma par vairāk nekā dīvainu, jo pēc izlēkšanas no varas laivas tika zaudēts gan lielas tautas daļas atbalsts, gan arī reāla iespēja atgriezties normālā politiskajā apritē, ja vien par tādu neuzskata nīkšanu opozīcijas flangā, neveiksmīgu valdības gāšanas mēģinājumu sēriju un pusnopietnu mešanos laukā pa sēžu zāles durvīm. Bet pats dīvainākais – JL politiķi tikai tagad spējuši rast vismaz šķietamu saskaņu pretēji līdz šim novērotajam, kad savstarpēja atbalsta vietā pacietā opozīcijas sola mīkstināšanai kolēģi aplaimoti vien ar nikniem pārmetumiem un šķeltnieciskām atrakcijām. Ja tiks izdarīti attiecīgi secinājumi, iespējams, ka uz pašreizējās koalīcijas kašķu fona pār agonējošās valdības nosvilinātā grausta pelnu čupiņu paceļas izpildvara uz JL fundamenta. Vismaz līdz nākamajam gājienam pēc trim smilšu saujām.
