Kurai jaunekļa sirdij gan nav pazīstama tā īpašā laimes kņudoņa, uzlūkojot mājas durvis, aiz kurām dzīvo mīlamā, varētu pat teikt, dievināmā persona (sevišķi, kamēr vēl neiegūta). Tā vien gribas kaukt serenādi zem viņas logiem un uz fasādes trekniem burtiem uzmālēt: «Klēra + Tenis = mīlestība.»Ak, skaistā jaunība, kas bija nesen… Bet iedomāsimies, ka Klērā iemīlējies esmu ne tikai es, bet vesels bariņš puišu – gan džeki no prestižām ģimenēm, gan tādi paši bezšķirnes kranči kā es. Tādā situācijā visu izšķir slāpes. Un stilam vairs nav nozīmes. Puikas centīsies cits citu pārspēt izdomā un sevis izrādīšanā, galīgi zaudējot galvu. Atceros sevi tajā dullajā brūtgāna vecumā. Es uz visu biju spējīgs – gan ar kulakiem, gan ar krāniņiem samērīties. No šodienas raugoties sevī un manos tālaika konkurentos, žēli ap sirdi metas. Atceros, es pa gabalu pēc smakas jutu, vai manas mīļotās meitenes tuvumā pa kājām maisās kāds konkurents. Parasti, pie mūsu princeses mājām trīdamies, puiši slāpes alū remdēja un pēc tam visi pakši bija iezīmēti. Klēras mamma mūždien par to kreņķējās, bet tētis solījās visiem pēc viņa meitas alkstošajiem uzzīmēt neaizmirstulīšu zilas acis. Ar šādu garu ievadu sāku, lai turpinātu šo pašu vēsti ienest mūsdienu telpā un laikā. Sākšu ar visu pēc kārtas. Tika konstatēts noziedzīgs nodarījums, kas sacēla ažiotāžu ne tikai pagastā, kur viss notika. Kauns pār visu ģīmi bija novada vadībai, jo nācās skaidroties Ekonomikas ministrijā un pat Eiropas Reģionālās attīstības fondā. Lieta tāda. Atklājās, ka nesmukums noticis ar svaigi renovētu (par vairākiem simtiem tūkstošu latu) daudzdzīvokļu māju. Jaunais fasādes krāsojums vēl nebija nožuvis, kad sākās metodiska tā pūdēšana. Kāds regulāri apčurāja sienu un tās kāpņu telpas ieejas durvis, aiz kurām atrodas arī mājas pilnvarotās personas dzīvoklis. Radās pamatotas aizdomas, ka tādā veidā atriebjas skauģi vai nelabvēļi. Tas likās visai ticams skaidrojums, jo renovētā māja stipri atšķīrās no blakus esošajām. Iedzīvotāji par incidentu ziņoja policijai, bet tur tikai pasmējās. Tad viņi nolēma paši noskaidrot čurātāju un sodīt. Palīgā sauca mani. Neatteicu. Godīgi sakot, es arī biju tas, kurš atklāja patiesību. Visu nakti no sava auto salona novēroju tos, kuri iet un nāk no mājas vai garām tai. Nekā. Jau likās, ka no garlaicības aizmigšu, kad pienāca pusdienlaiks. Un tad viss nāca gaismā… Redzēju, kā viens suns pieskrēja pie mājas, uz fasādes atstāja «vēstuli» un devās projām, bet tikmēr cits jau izlasīja, ko šis rakstījis, pievienoja izsaukuma zīmi un devās tālāk savās darīšanās. Te klāt jau trešais, ar mēli nodzēsa, ko iepriekšējie divi gribējuši pateikt, un vietā uzlika savu «zīmogu». Un tā bez gala! Vismaz ducis nāca «parakstīties». Bet kāda velna pēc viņiem tas jādara!? Vai tas ir pasūtījums? Šie jautājumi mani mocīja pavisam neilgu laiku, jo pēc brīža ieraudzīju, kā atveras iezīmētās kāpņu telpas durvis un pa tām iznāca sieviete – mājas iedzīvotāju pilnvarotā persona –, kura smalkā striķītī veda pastaigā suņu dāmīti. Sirds man pamira, kad izdzirdēju – par Klēru saucot! Gluži kā manu jaunības dienu mīlestību! «Klēra, balkus, blakus, es teicu,» komandēja saimniece, bet skuķis tikai degunu snaikstīja, kā juzdams… Kur bijuši, kur ne, uzreiz klāt bija visi šās četrkājainie kavalieri – kā pielīmēti. Lai kā pilnvarotā persona centās šo situāciju padarīt mazāk jutīgu, viss bija velti. Kā saka, vai suņa vai cilvēka daba – viss viens. Šajā ziņā nekas nemainās. Visu nosaka hormoni. Iedzīvotāju sapulcē pateicu visu, kā ir – dabai savi likumi. Šie brēca, sak, kas tā par lietu, ka suņi tiek laisti savā vaļā skriet. Es pretī bildu: «Iedomājieties sevi suņu vietā. Vai jums patiktu, ja mamma meitās vestu, saitē piesietu turēdama? Pret šo jautājumu ir jāizturas ar izpratni.»Kā viss beidzās, es nemaz nezinu. Bija kauns klausīties, kā mājas iedzīvotāji pēcāk sāka lādēt Klēras saimnieci, arī kā mīļdzīvnieku sieviešu dzimtē saukādami.
