bērni – mūsu nākotne un laime. Arī man bija tāda devīze, kad kļuvu pilngadīga. Ģimenē, kurā augu, mīlestība dzima katrs bērniņš. Bijām seši – divi brāļi un četras māsas. Tolaik nebija mode šķirties – ja jau pie altāra devi jāvārdu, tad uz mūžu. Tā mīlestībā un saticībā vecāki nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Manā laulībā dzimuši divi dēli. Jaunākais, paldies Dievam, nav šķīries. Vecākais laulībā nesaskaņā ar savu otro pusīti nodzīvoja astoņus gadus. Dēliņš pēc mātes vēlēšanās palika viņas audzināšanā. Protams, zēnam ļoti pietrūka tēva. Man kā vecaimātei interesēja mazdēliņa liktenis. Viņam bija problēmas ar veselību – visu laiku organismā bija kaut kādi strutu perēkļi. Mazdēls šodien ir fiziski vesels, bet pēc rakstura nenopietns cilvēks, kas neprot pastāvēt par sevi. Nodzīvoja laulībā piecus gadus, tad izšķīrās. Palika puisītis. Sieva apprecējās otrreiz. Kamēr bija dzīva vecvecmāmiņa, puisēns dzīvoja pie viņas un bija ļoti mīlēts. Gāja līdzi uz baznīcu un arī viens apmeklēja dievnamu. Kad viņa nomira, bērns pārcēlās dzīvot pie mātes.Esmu arī vecvecmāmuļa no zēna tēva puses. Diemžēl man jau ir 75 gadi un nav spēka uzņemties atbildību par zēnu. Esmu noraizējusies, mani satrauc pirmkārt tēva attieksme pret zēnu, jo pats bērnībā bijis tādā situācijā. Šodien viņš neliekas ne zinis par dēlu. Nesaprotama liekas vecāsmātes un vecātēva (no viņa vecāku puses) vienaldzīgā attieksme. Vai tad viss jāpieņem ar likumu? Šī radnieciskā dvēselīte taču ir dzīva būtne, un esam atbildīgi par viņu Dieva priekšā.Bērns šodien atzīts par psihiski slimu. Zāļu cena ārstēšanai sasniedz 50 latu. Kur ir cēlonis? Vai vecāku šķiršanās? Varbūt gēni? Ir pārdomu laiks, tuvojas Ziemassvētki, Jēzus dzimšanas diena. Dosim iespēju bērniem piedzīvot šo prieku un gaišumu. Gribētos, lai viņi ir laimīgi.
