Ne tikai studenti var vaigā skatīt pagājušā gada čempionu iejādē Lagosu, kā arī citus meistarīgus un labi novērtētus sporta zirgus.
Ne tikai studenti var vaigā skatīt pagājušā gada čempionu iejādē Lagosu, kā arī citus meistarīgus un labi novērtētus sporta zirgus.
Personām, kas nav Lauksaimniecības universitātes studenti, iespēja piekļūt zirgkopības mācību centra «Mušķi» zirgiem ir tikai brīvdienās, jo mācību centra svarīgākais uzdevums tomēr ir strādāt ar topošajiem speciālistiem, kas augstskolā nolēmuši apgūt zirgkopību.
Mācību centra trenere un vienlaikus arī pagājušā gada čempione iejādē Kristīne Rozīte uzsver, ka Mušķos interesentiem netiek piedāvāta izjāde – tur notiek apmācība. Tas nozīmē, ka pirms došanās uz mežu būs diezgan daudzas nodarbības, kurās cilvēkam būs jāpārvar bailes no zirga, jāizprot dzīvnieks un, protams, jāiemācās to vadīt. «Ir bijuši gadījumi, kad pie mums atbrauc iedzēruši jaunbagātnieki, noliek simts latu un pieprasa zirgu. Lai cik liels būtu kārdinājums, vienmēr gribētājiem tiek atteikts. Mēs pārāk stipri mīlam šos dzīvniekus, lai tos uzticētu bravurīgam svešiniekam, kam zirgs ir tikai kārtējā nopirktā lieta. Mušķos ir labi zirgi, un nevēlamies tos dot cilvēkiem, par kuru spējām, zināšanām un attieksmi pret dzīvnieku neesam droši, tādēļ arī vajadzīga apmācība,» atzīst K.Rozīte.
Apmācības ilgums ir atkarīgs no cilvēka. «Reiz kāda ģimene ļoti vēlējās, lai viņu meita apgūst jāšanu. Sešgadīgajai meitenei zirgi izraisīja sajūsmu, tomēr vienlaikus viņai no tiem bija arī bail. Tādēļ sākumā ļāvu meitenei ar zirgu aprast. Viņa varēja to glaudīt, pacienāt ar kādu našķi. Pamazām arī nonācām līdz tam, ka viņa vēlējās uzsēsties zirga mugurā. Ar laiku šāda jāšana viņu vairs neapmierināja, un meitene jutās pietiekami droša, lai mācītos rikšot, tad arī lēkšot. Apmācības process bija ilgs, jo jātniecei bija jāpārvar iekšējās bailes. Līdzīgi gadās arī ar pieaugušajiem, tādēļ nav nosakāms apmācībai nepieciešamais treniņu skaits, bet, protams, jo biežāk notiks treniņi, jo ātrāk iemaņas tiks apgūtas,» atzīst K.Rozīte.
Pirmās nodarbības notiek ar vecākiem zirgiem, kas savā mūžā «apmācījuši» ne vienu vien jātnieku. Sākumā gan soļošana, gan arī laišanās rikšos notiek kordā. Kad jātnieks ar zirgu jau ir apradis un pamatelementus apguvis, jāsāk mācīties zirga vadīšana. Kad topošais jātnieks jūtas pietiekami drošs, var sākt apgūt arī rikšošanu bez kāpšļiem, kad līdzsvars jānotur tikai ar ceļiem, un lēkšošanu.
Mācību procesa laikā pakāpeniski tiek arī mainīti zirgi uz aizvien straujākiem. Kad apmācība ir galā, beidzot var doties arī pastaigā pa meža takām. Bet tiem, kam ar apgūto šķiet par maz, ir iespēja mācīties arī iejādes pamatelementus.
Parasti cilvēkiem, kas par apmācību maksā, uz nodarbības sākumu zirgs ir jau apseglots, taču, ja topošais jātnieks vēlas, viņš var mācīties arī to, kā zirgs pareizi jāapseglo.
Zirgi ievēro un atceras cilvēkus, kas pirms vai pēc nodarbības tos pacienā ar kādu našķi – maizi, ābolu vai burkānu, – tiesa gan, šāda cienāšana jāšanā nepalīdz. Jo, tiklīdz cilvēks ir uzsēdies zirgam mugurā, sākas divu prātu, vēlmju un spīta cīņa.
«Mušķos» interesentus māca treneres Kristīne Rozīte un viņas māsa Antra Grundmane. Viena nodarbība maksā piecus latus. Parasti apmācība tiek sākta ar bērniem – var jau no sešu gadu vecuma –, taču, kā jau daudzās lietās, arī šajā iespējami izņēmumi.
***
Padomi iekārdinātajiem
– Dodoties izjādē, vēlams vilkt šauras bikses; īpaši labi, ja tām galos ir gumijas, kas starām neļaus rāpties uz augšu;
– jārēķinās, ka pēc pirmajām jāšanas nodarbībām «pamodīsies» tādi kāju muskuļi, par kuru eksistenci, iespējams, zināja tikai medicīnas studenti;
– pēc kārtīga treniņa zirgs vēlas saņemt uzslavu, un nekas nav tik laba pateicība kā rupjmaize, ābols vai burkāns;
– nepatiesas ir baumas par to, ka, jājot ar zirgu, paliek līkas kājas;
– patiesībai atbilst nostāsti par to, ka pēc jāšanas nodarbībām vairs tik bieži nesāp mugura un acis;
– zirgs ir lieliskas zāles nomākta garastāvokļa un stresa likvidēšanai.
