Var būt, ka tas patiesi bij nepieklājīgi, bet es gāju pirtī kopā ar meitiešiem. Es tur nekā nevarēju darīt.
Var būt, ka tas patiesi bij nepieklājīgi, bet es gāju pirtī kopā ar meitiešiem. Es tur nekā nevarēju darīt. Desmitreiz labāk būtu gājis ar puisiešiem, bet tas nebija iespējams. Pats es nomazgāties vēl nejēdzu, un vectēva nagos krist – tās bija briesmīgas mokas. Reiz jau to biju izbaudījis. Viņš mani vispirms uzcēla uz lāvas un sameta tādu garu, ka es rīstījos vien. Tur nu man vajadzēja bez kurnēšanas gulēt, griezt pēc kārtas visas
puses uz augšu un likties nopērties. Slota bij mīksta un smaržīga, bet āda dega tai vietā, kur sitiens ķēra. Beigās es krišus nokritu no lāvas un klupu pie saltā ūdens kubla, lai cik necik atvilktu elpu. Es berzēju seju ar auksto ūdeni un sprauslāju kā kaķis. Tad nāca visbriesmīgākais: galvas mazgāšana. Pats es drīkstēju tik matus samērcēt, bet tālāko visu darīja vectēvs. Viņš ar lielu ziepju gabalu steidzīgi rieba man ap virsgalvi un tad sāka ar saviem cietajiem nagiem man kašāt no vienas vietas. Es locījos aiz sāpēm, es kliedzu, es raudāju un raudzīju mukt, bet vectēvs mani saķēra aiz rokas, uzdrāza ar slotas resgali man reizes divas, iespieda starp ceļiem un mazgāja. Viņš nebūt nebēdāja par to, ka ziepju putas slīdēja man pār seju, gāja acīs un koda degunā. Pēc tam viņš skaloja. Karsta ūdens gāzes sekoja viena otrai tik bieži, ka nevarēju ne elpas atvilkt.
Tas bija briesmīgs notikums manā dzīvē. Man liekas, ka tagad es vairs tādu moku neciestu: es kristu un būtu beigts uz vietas. Vēl šobaltdien es nevaru vienaldzīgi klausīties, kad tiek minēta pirts.
No Jāņa Jaunsudrabiņa «Baltās grāmatas»
