«Tādu atsaucību patiešām negaidīju,» tā Rīgā dzimušais un ASV rietumkrastā augušais fotogrāfs Ulvis Alberts atceras apmeklētāju drūzmēšanos rindā pie ieejas viņa pirmajā personālizstādē Rīgā dziļajos padomju laikos 1983. gada ziemā.
«Tādu atsaucību patiešām negaidīju,» tā Rīgā dzimušais un ASV rietumkrastā augušais fotogrāfs Ulvis Alberts atceras apmeklētāju drūzmēšanos rindā pie ieejas viņa pirmajā personālizstādē Rīgā dziļajos padomju laikos 1983. gada ziemā pie pagrabiņa Blaumaņa ielā. Pagājis divdesmit gadu, un mūziķu fotogrāfiju izstādes ceļojumu laikā viņš konstatē to pašu.
Plašsaziņas līdzekļu dzīvās intereses un Ulvja aizņemtības dēļ mums izdodas tikties tikai dienā, kad beigusies izstādei «Tonusā» atvēlētā nepilnā pusotra nedēļa. Bildes saiņo un ved uz šodien paredzēto atklāšanu Rīgas klubā «Cita opera». Sākotnēji tā bija domāta kā pēdējā – ceturtā – pietura roka un popa slavenību foto ceļojumā pa Latvijas pilsētām, taču nu Igo esot padomā vēl kāda izstāžu vieta. Tieši viņš ierosināja rīkot mūziķu fotogrāfiju izstādi. «Man nekad tāda ideja nebija galvā ienākusi,» atzīst Ulvis. Tīšām ar šo tēmu mākslinieks nekad nav nodarbojies, tā sagadījies, ka gadu gaitā fotografēto cilvēku vidū mūziķu izrādījies ne mazums. Atlika tikai viņu bildes atrast un apkopot: «Holivudas sērijā jau daži bija. Sāku tālāk pētīt, meklēt un atradu, teiksim, Džo Kokeru. Bija vēl daži, ko uzgāju netīšām un nodomāju, jā, šis varētu derēt… Es muzikantus nemeklēju, citādi vēl šodien to vien darītu. Man ir tik daudz interešu… Gāju, ja mani cilvēks interesēja vai bija tuvumā, varbūt arī kāds žurnāls sūtīja, bet es nebiju «Rolling Stones» fotogrāfs.»
***
«Nevaru tev pateikt, kad pirmo reizi nospiedu podziņu. Katrā ziņā biju puisītis ar simtdolāru «camera». Pats mācījos, nekādas formālas skološanās. Vēl šodien jūtu, ka tā ir labāk, nekā ja ej kaut kur trenēties, sēdi ar kaut kādu «māsteru fotograferu» un klausies, ko viņš domā, kā viņš dara. Ej uz ielas un sāc bildēt: iztaisīsi visas kļūdas, iemācīsies, ko vajag, un, ko nezini, apgūsi šur un tur! Tā dara daudzi. Neesmu jau unikāls. Tāpat kā nav fotogrāfa, kas pirmoreiz, kad taisa kopiju laboratorijā un redz, ka bildīte nāk augšā, nebrīnās un nejūt, ka dzīve mainās!»
***
Arhitekta un gleznotāja dēla mīlestība uz fotogrāfiju allaž cīnījusies ar otru vizuālās mākslas kaislību kino.
«Mani uzaicināja uz «American Film» institūtu Beverlihilsā. 1973. gadā aizbraucu uz Kaliforniju; tāda vieta, kur kādi divpadsmit kinomākslinieki vienreiz pa gadu tiek uzaicināti, AFI. Tagad dažreiz redzi pa televīziju – viņus godā ar «Life Achievement Award». Es nebiju uzaicināts ar stipendiju, bet tā kā blakus: nāc, dari, ko gribi. Man bija tikai ļoti mazi uzdevumi… Aizbraucu ar automobili no Sietlas uz turieni, un tad, kā vienmēr notiek, ja tu kaut kur aizbrauc, pakavējies, pakavējies, pakavējies un netiec atpakaļ. Es pakavējos četrpadsmit gadu Losandželosā. Kļuva skaidrs, ka varbūt fotoaparāts arī kādu naudiņu pelnīs. Tā arī notika. Ar kino arī strādāju – citu cilvēku kino, pats netiku klāt pie lielās mākslas. Tāpēc fotogrāfija mani vilka uz vienu pusi, kino – uz otru. Skaidrs, ka foto vieglāks (nevajag divpadsmit cilvēku apkārt tev apgaismot), arī laimējās šur un tur… Nu tā dabiski. Tā teikt – sniega bumbiņa sākas maziņa un, ja ripo pa kalnu lejā, – lielāka un lielāka, un lielāka…»
***
Bet viņa pirmās fotopublikācijas Sietlas laikrakstos dienasgaismu ieraudzīja jau sen pirms tam – sešdesmitajos.
«Bob Dylan – 1966., Hendrikss – 12. februārī (1968.), Jerry Garcia («The Grateful Dead») – 1967. Tie bija gadi, kad viss notika. Sešdesmitie gadi, Vudstoka! Kas tikai nenāca! Cits pēc cita – Janes Joplin, Jimmie Hendrix, Jim Morrisson, un vēl un vēl un vēl. Izskatījās, ka tā lieta nekad neapstāsies! Tas, ko nezinājām, bija, ka apstāsies gan. Un kā vēl apstājās! Pēkšņi tie trīs – Janes, Jimmie un Jim – bija beigti. Varēja redzēt, ka tie gadi nebūs «Woodstock love generation», bet kaut kas pavisam cits. Lēnām mainījās cilvēku attiecības. No otras puses, tas jau turpinās šodien – turpinām iet uz vēl vienu karu.»
Katrā skaņraža portretējumā vai kustības fiksācijā mākslas foto meistarīgums ar dokumentālā vēstījuma vērtību savijas citādi. Tas ir stāsts no priekšstata, kādu par to, kas atrodas viņa ledusskapī, gribētu radīt Eliss Kūpers, līdz neplānotai pēcintervijas pastaigai kopā ar Tomu Veitsu: «Es gāju kopā ar austrāliešu žurnālistu, kas taisīja radio «interview», un viņš teica: «Vai tu gribi nākt līdzi? Es Tomu Veitsu iešu intervēt.» «All right, Tom Waits» – es pazīstu to mūziku, es gribētu ar viņu iepazīties. Mēs aizgājām kaut kur Austrumholivudā, nebija pārāk solīds rajons, tā kā Čaka iela…, viņam patika tādi, viņš bija tāds cilvēks… Kad «interview» bija cauri (man vēl mājā ir kasete no 1978. gada), es teicu: «Tom, vai mēs varētu pastaigāt pa «Sunset» bulvāri – iziet ārā kādu bildīti uzņemt?» Viņš teica: «O.K., iesim!» Nestaigājām tālu, kādu pusbloku pagājām, un bija tāda vieta «Used Cars», zīmīte bija tīšām «upside down». Tas paņem uzmanību (ja būtu otrādi, brauktu garām). Es teicu: «Tieši šeit!» Viņš – ar mieru. Sāka tā drusciņ «klaunēties». Iznāca tādi «Dracula» momentiņi ar cimdiem. Un tas palika plakāta «immage». Tikai divus plakātus esmu taisījis Amerikā – Bukovsky un Tom Waits.» Ja ieskatās dziļāk, vienā bildes stūrī var pamanīt oldsmobili – gluži kā tas, ar kuru agrā lietainā rītā mājup dodas Toma nostalģiskās dziesmas «Old 55» liriskais varonis.
Džimija Hendriksa gadījumā unikāls bija viņa iemūžinātāja izvēlētais atšķirīgais novērošanas punkts.
«Tas bija «Welcome Home» koncerts Džimija ģimenei – papiņam un «stepsister». Visas bildes bija no «beksteidža». Viņš ļoti brīvi atļāva cilvēkiem sevi bildēt, un ar Hendriksa bildēm ir pilna pasaule. Vērtība ir Sietla, Jimmie un tā «exclusivity», ka es biju «beksteidžā». Pats pat nesapratu, cik tā vērtīga būs pēc kādiem gadiem.»
Starp citu, arī Džimijam pagājušogad būtu palicis sešdesmit. Viņš un Ulvis dzimuši vienā un tai pašā gadā ar dažu mēnešu atšķirību…
***
Ulvis Alberts iecerējis kādai dzimtās pilsētas bibliotēkai dāvināt lielmeistaru albumu kolekciju. Divpadsmit gadu bez dzelzs priekškara pasaules fotovēstures apgūšanai ne tuvu nav izrādījies pietiekami. Mākslinieks atzīst – Latvijā vēl ļoti maz pazīst pasaulslavenos fotogrāfus: «Un stimuls, kāpēc fotografēt, taču bija cits nekā tas, ko redzējām albumā. Man, visiem citiem… Stimuls, kāpēc te braucu, ir tāpēc, ka Amerikā satiku tādu Jāni Kreicbergu. Viņš parādīja savas fotogrāfijas man, un es noelsos vien: «Vai tev vēl tādi draugi te Latvijā?» Viņš teica: «Yes!» Un tad es sāku braukt.»
***
Ulvis Alberts
Dzimis Rīgā 1942. gada 8. maijā (tēvs – arhitekts un gleznotājs Uga Alberts).
1944. ģimene dzīvo pārvietoto personu nometnē Rāvensburgā Vācijā.
Beidzis Sietlas Vašingtona Universitātes Radio un televīzijas komunikāciju fakultāti ASV.
Pirmās fotogrāfiju publikācijas presē 1960. gadā.
1973. gadā uzaicināts darboties Amerikas Filmu institūtā Kalifonijā.
1981. gadā iznāk U.Alberta mākslas fotogrāfiju grāmata «Poker Face».
Latvijā: 1983. un 1985. gadā Holivudas cikla fotogrāfiju izstādes; 2001. gadā izstādes «Hollywood Years» un «Riga Young»; 2002./2003. «The Musicians».
