Masaki Nakagava ir japānis, kurš jau vairāk nekā piecus gadus ir saistīts ar Latviju un tās kultūru. Viss sākās ar apmaiņas programmu studiju gados, taču tagad Latvija Masaki nozīmē daudz vairāk. Viņš apgūst latviešu valodu, dzied un raksta dziesmas, ar ko arī guvis atpazīstamību Latvijā. Savā vizītē Latvijā viņš pabijis arī Jelgavā.
– Cik ilgi jau tu esi saistīts ar Latviju, un kā tas gadījās?
Pirmo reizi Latvijā biju pirms pieciem gadiem. Toreiz tās bija vien dažas dienas Jelgavā un Rīgā, bet es sapratu, ka Latvija ir ļoti skaista valsts, kur nākotnē es gribētu dzīvot. Nu jau Latvijā esmu bijis četras reizes.Nākamajā gadā es atgriezos Latvijā kā apmaiņas students un pavadīju šeit septiņus mēnešus. Toreiz apguvu daudz ko jaunu, iepazinu vidi un iepazīstināju Latvijas studentus ar Japānas kultūru. Atgriežoties Japānā, es līdzi paņēmu mazu daļiņu Latvijas kultūras, ar kuru iepazīstināju vietējos.
– Vai tev ir kāds mīļākais mūziķis no Latvijas vai Japānas? Kādu mūziku klausies?
Pirmā grupa no Latvijas, ar kuras dziesmām iepazinos, bija “Prāta vētra”. Izpildīju “Manu dziesmu”. Pēc tās sāku pētīt latviešu mūziku un atklāju dažādus māksliniekus – Lauri Reiniku, grupu “Musiqq”. Man arī patīk tautasdziesmas, tās šķiet ļoti skaistas. Es neklausos japāņu mūziku, man vairāk patīk tādi pasaulslaveni mākslinieki kā Maikls Džeksons, “The Beatles” un citi.– Kas tevi iedvesmo komponēt un izpildīt kaverversijas?Mācīties latviešu valodu ir grūti, un es to nevaru izdarīt, sēžot pie galda ar kaudzi grāmatu. Man ienāca prātā ideja – man patīk gan mūzika, gan Latvija. Kāpēc neapvienot šīs lietas? Dziedāšana latviešu valodā arī palīdz citiem par mani uzzināt – ka ir tāds puisis no Japānas, kurš dzied latviski un interesējas par Latvijas kultūru. Es dziedu latviski arī Japānā, līdz ar to cilvēki Japānā uzzina, kas ir Latvija. Šīs ir lietas, kas motivē dziedāt un turpināt mācīties latviešu valodu.
– Vai vienmēr esi zinājis, ka vēlies kļūt par mūziķi?
Jā! Tas vienmēr bijis mans sapnis, es jau kopš bērnudārza zināju, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar mūziku. Kad man bija četri gadi, sāku apgūt klavierspēli – mana mamma mācīja spēlēt klavieres.Četrpadsmit gadu vecumā sāku spēlēt ģitāru. Studiju gados par mūziku aizmirsu, taču pēc augstskolas absolvēšanas sapratu, ka tās pietrūkst, tādēļ atsāku dziedāt, spēlēt ģitāru.
– Esi viesojies visās Baltijas valstīs, tomēr priekšroku dod Latvijai. Kas, tavuprāt, Latviju padara īpašu?
Protams, Lietuva un Igaunija ir ļoti skaistas zemes, taču Latvijai ir īpaša vieta manā sirdī. Es nevaru pateikt konkrētas atšķirības starp Latviju un pārējām Baltijas valstīm, taču šeit man patīk vairāk.
– Ko draugi no Japānas saka par tavu aizraušanos ar Latvijas kultūras izpēti un dziedāšanu latviešu valodā?
Pārsvarā cilvēki nezina, kas ir Latvija, tādēļ es izstāstu, ka tā ir maza un skaista valsts Eiropā. Kad dziedu latviski, japāņi gandrīz vienmēr jautā – kāpēc tu to dari? Un es vienmēr atbildu, ka mīlu Latviju, tādēļ dziedu latviski.
– Iemācīties runāt latviski tev noteikti nav viegli. Kas motivē to darīt?
Mana motivācija ir latviešu kultūras izpratne. Es vēlos iepazīt cilvēkus, izprast viņu domas. Lai to izdarītu, man ir jāzina valoda. Kultūra vienmēr ir saistīta ar dzimto valodu, tādēļ es domāju, ka valodas apguve palīdz to izprast, un tā ir mana lielākā motivācija.
– Kas latviešu valodā tev šķiet sarežģītākais?
Divas lietas – pirmkārt, izruna. Japāņu valodā ir tikai pieci patskaņi, savukārt latviski ir ļoti daudz dažādu izrunas veidu, intonāciju. Otrkārt – gramatika. Latviešu valodā ir sieviešu un vīriešu dzimte, bet japāņu un angļu valodā tādu nav. Es ļoti respektēju cilvēkus, kuri var iemācīties latviešu valodu, jo tā patiešām ir sarežģīta.
– Kādi ir pirmie vārdi, ko apguvi latviski?
“Priekā!” (smejas). Man ļoti garšo Latvijas alus. Arī saviem japāņu draugiem esmu iemācījis teikt “priekā”, kad paceļam glāzes. Otrs vārds, ko iemācījos latviski, bija “garšīgi”. Mani pirmie vārdi saistās ar ēšanu un dzeršanu, pēc tam sāku apgūt sasveicināšanās frāzes un tā pamazām iepazinu latviešu valodu.
– Kādas, tavuprāt, ir lielākas atšķirības Japānas un Latvijas kultūrā? Vai tev bija kādi pārsteigumi, pirmoreiz esot Latvijā?
Sākotnēji cilvēki šķita ļoti līdzīgi kā Japānā. Japāņi ir ļoti kautrīgi, taču, kļūstot par tuvākiem draugiem, rodas spēcīga saikne. Man šķiet, ka latvieši ir līdzīgi – no sākuma ir atturīgi, bet pamazām atveras. Runājot par atšķirībām – japāņi ne vienmēr saka, ko domā. Bieži vien “nē” nozīmē “jā”. Piemēram, kad kāds piedāvā uzsaukt kafiju, atbilde ir noraidoša arī tad, ja cilvēks to vēlas. Man šķiet, ka latvieši ir tiešāki un vienkāršāki.Lielākais pārsteigums, Latvijā esot pirmoreiz, bija tas, ka te nav kalnu. Man tas patīk, jo var redzēt vairāk, tie neaizsedz skatu.
– Kā tu izvēlies latviešu dziesmas, kuras izpildi?
Pēc savas pirmās dziesmas publicēšanas “YouTube”, saņēmu latviešu atsaucību un komentārus. Daudzi ieteica vēl citus izpildītājus un dziesmas, kuras es varētu izpildīt. Tā iepazinos ar latviešu mūziku vairāk un vēl joprojām saņemu savu klausītāju ieteikumus. Tagad es mēģinu fokusēties uz savu dziesmu rakstīšanu. Tas, protams, ir grūtāk, taču man ir draugi, kas atbalsta un palīdz.
– Tava pirmā dziesma latviešu valodā ir “Tokijas gaismas”. Kā tā tapa?
Es izlēmu – ja sākšu rakstīt pats savu mūziku, tad pirmajai dziesmai ir jābūt par Latviju un Japānu. Tādēļ dziesmas pirmā daļa ir latviski un otrā – japāņu valodā. “Tokijas gaismas” tapa mājās Japānā, tādēļ tā ir no tālienes perspektīvas. Kad rakstīju, domāju par savām sajūtām. Man bija labas atmiņas no laika, ko pavadīju Latvijā.
– Vai latvieši tevi atpazīst uz ielas?
Jā, dažreiz atpazīst. Šoreiz esot Latvijā, es satikos ar saviem klausītājiem pie “Laimas” pulksteņa. Atnāca ap 30 cilvēku, un es negaidīju, ka būs tik daudz.Dažreiz cilvēki pajautā, vai esmu Masaki, un uztaisa bildes ar mani, taču pārsvarā cilvēki ir kautrīgi un pēc tam uzraksta ziņu, ka ir redzējuši mani. Es gribētu, lai mani klausītāji ir drosmīgāki, jo es labprāt parunātos!
