27. jūnija «ZZ» numurā lappusē «Pagrabs» izlasīju rakstu «Draugs no cietuma» un vēlos pastāstīt par savu draudzību ar puisi viņpus žoga, draudzību, kas tā arī nemaz nesākās.
27. jūnija «ZZ» numurā lappusē «Pagrabs» izlasīju rakstu «Draugs no cietuma» un vēlos pastāstīt par savu draudzību ar puisi viņpus žoga, draudzību, kas tā arī nemaz nesākās.
Izlasīju sludinājumu avīzē «Diena» un nolēmu uzrakstīt. Darīju to tāpēc, ka viņš, šis puisis vārdā Aleksis, nemeklēja smukulīti, kurai «senči» būtu biznesmeņi. Brīdi šaubījos ja nu viņa vietā sludinājumu ielicis cits un īstais nemaz to nezina?
Tomēr atsaucos un pēc divām nedēļām saņēmu atbildi no Alekša. Viņš rakstīja, ka viņu audzinājusi vecāmamma. Kad viņa nomirusi, nonācis šaubīgu draugu lokā, ticis cietumā. Pirmo reizi sodīts.
Apmainījāmies ar vēstulēm vesela gada garumā, līdz, aprunājusies ar vecākiem, nolēmu uzrakstīt cietuma priekšniekam un uzzināt, par ko viņš īsti «sēž» un kad tiks brīvībā. Aleksis pats vēstulēs minēja, ka sēžot par sīkumiem, ne jau par kaut kādu izvarošanu. Kad saņēmu vēstuli no cietuma priekšnieka, nespēju ticēt savām acīm. Melns uz balta bija rakstīts, ka Aleksis notiesāts par slepkavību. Biju aplieta kā ar aukstu ūdeni un nemācēju izlemt turpināt rakstīt viņam vai ne. Pēc nedēļas saņēmu vēstuli, kurā Aleksis aprakstīja, kā viss noticis un ka viņš nemaz nav gribējis slepkavot. Uz to atbildēju, ka labāk būtu uzreiz atklājis patiesību, nekā ļāvis vēlāk tai nākt gaismā.
Pamazām mūsu sarakste beidzās, jo viņa vēstulēs nespēju ticēt nevienam vārdam.
Var jau būt, ka visi «tur» nav vienādi un ir arī starp viņiem tādi, kas nožēlo kļūmīgo soli.
Viens, ko varu ieteikt meitenēm, kas sarakstās ar puisi cietumā, nekautrējieties un palūdziet cietuma priekšniekam uzziņu par savu vēstuļu draugu. Tad varēsiet izvērtēt, vai ir vērts ar viņu draudzēties.
