Laiki mainās, mainās arī svētku dienas. Latvijā starp oficiāli atzīmējamām nav 8. marta jeb Sieviešu dienas, ko svinēja padomju laikos. Nu, bet kurš tad neredz, ka šo dienu ģimenēs atzīmē! Sievietēm pasniedz puķes, savukārt vīriešiem tiek bučas. Lielākoties jau viņā saulē ir latviešu vecvecmāmiņas, aizsardzes un saimnieces, kas smagi cieta okupāciju varas maiņās un kas, visticamāk, spītīgām acīm skatījās visiem «padomjzemes labumiem» pāri. Izaugušas jaunas paaudzes ar citu dzīves uztveri.Skaidrojot, kāpēc atjaunotajā valstī 8. marts kā svētki atcelti, tiek minēts, ka pirmajā maija svētdienā taču ir Mātes diena. Ļoti aktuāla mūsu demogrāfiskajā bedrē. Bet vai sievietes, kuras nav dzemdējušas, nav sievietes?! Visādi var gadīties un kurš var tiesāt, kāpēc kādai dzīvē sanākusi ģimene un bērni, bet citai ne. Kad pirms divām nedēļām, 23. februārī, Padomju Savienībā iedibinātajā bruņoto spēku dienā, saņēmu apsveikumu «vīriešu dienā», tas tomēr likās šķērmi. Man padomju armija, tāpat kā daudziem Latvijas vīriešiem, nepavisam nav sveša, tomēr vīrišķība mūsdienās, paldies Dievam, vairāk saistās nevis ar kara ieročiem, bet gan drosmi un uzņēmību citās jomās.Taču sievišķība laiku laikos ir mainījusies mazāk. Domāju, daudziem pietrūktu gan laika, gan naudas, lai spētu pasniegt puķi katrai, kas viņam ko labu darījusi. Atliek vienīgi noliekt galvu sieviešu radošā gara, čakluma, pacietības, skaistuma un daudzu citu labo īpašību priekšā. Un vai tas ir slikti, ka kopā ar latviešiem šajā dienā vīrieši pērk puķes Rumānijā, Krievijā un daudzās citās Austrumu valstīs? Lai kolēģi smalki attīstītajos Rietumos šoreiz pamācās no mums!
