Rīt, 6. martā, latviešu karavīru svētvietā Saldus rajonā pie Airītes stacijas, kur 1919. gada 6. martā krita latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, atkal pulcēsies cilvēki.
Rīt, 6. martā, latviešu karavīru svētvietā Saldus rajonā pie Airītes stacijas, kur 1919. gada 6. martā krita latviešu atsevišķā bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks, atkal pulcēsies cilvēki. Arī no Jelgavas rajona turp dosies Aizupes skolas jaunieši un skolotāji.
Arvien mazāk paliek cilvēku, kas dzīvojuši pirmajā Latvijas brīvvalstī, par kuru galvu nolika Oskars Kalpaks. Un tomēr atrodas kāds, kas aicina jauniešus godāt Kalpaka vārdu, saglabāt šo 6. marta pieminēšanas tradīciju.
Uz redakciju piezvanīja zemessargs, vīrs jau diezgan cienījamos gados, Ilgars Puškevics. Viņš kopā ar zemessargu no Ozolniekiem Jāni Melni atradis atsaucīgus pedagogus Aizupes, Ozolnieku un Teteles skolās un nolēmis organizēt braucienu uz Airītēm. Pats par sevi saprotams, ka līdzi brauks arī mūsu nenogurdināmais “Ziņu” autors Aldis Egils Hartmanis. Viņš piebilda, ka diemžēl nav izdevies ieinteresēt pilsētas skolas. Airītēs taču būs Jūras spēku orķestris, karavīru parāde, atmiņu ugunskuri. Varbūt var saprast arī mājās palicējus. Lai aizrautu jauniešus, vajag kaut ko saistošāku. Piemēram, tagadējais Pikšu saimnieks Gunārs Ulmanis Kārļa Ulmaņa dzimto māju klētī organizē bērnu zīmējumu konkursus. Ziemassvētku kauju piemiņas dienā Ložmetējkalnā skolas puikas ar bijību skatās uz kara vēstures kluba entuziastiem, kas Pirmā pasaules kara laika karavīru tērpos, veikuši pārgājienu, nakšņo vecajos ierakumos. Tas ir kas interesantāks par aizsardzības ministra vai pašvaldības vadītāja gadu gadiem visai nemainīgo runu pie pieminekļa. Droši vien pēc gadiem arī Airītēs būs citādi, valstij būs vairāk līdzekļu savu vēsturisko tradīciju kopšanai un izglītībai. Taču tagad ir jāpieņem tas, kas ir, un jāatdod gods tiem, kas atrod laiku, lai mūsu armijas tradīcijas uzturētu.
Pārpratums vai zemiska rīcība?
Pulkvedi Oskaru Kalpaku dēvē par Latvijas bruņoto spēku pirmo virspavēlnieku. Jelgavā pie vecajām Dambja ielas kazarmām, kur tagad atrodas mūsu zemessargu štābs, uz atjaunotās piemiņas plāksnes tā arī rakstīts: “Pulkvedis Oskars Kalpaks šai namā 1919. gada 5. janvārī deva pirmo pavēli savam bataljonam.” Mūsdienās Kara muzeja vēsturnieks Juris Ciganovs šo armijas virspavēlnieka amatu apstrīd, sakot, ka tolaik vēl nebija Latvijas armijas. Kalpaka komandētais latviešu atsevišķais bataljons tad atradās vācu landesvēra sastāvā. Taču to, ka Kalpaks bija ļoti talantīgs virsnieks, turklāt ar stingru ticību Latvijai, apstrīdēt nevar. Zināms, ka viņš, cīnoties Pirmā pasaules kara frontē, par izcilību kaujās gada laikā bija izpelnījies astoņus ordeņus. Tas ir varonības paraugs, kuram militārajā vēsturē līdzīgu atrast ir grūti. Vēsturē saglabājušās vācu ģenerāļa Golca piezīmes no tikšanās ar Oskaru Kalpaku 1919. gada 8. februārī Rudbāržos. Par latviešu bataljona komandieri viņš rakstīja, ka tas raudzījies uz viņu “viltīgām, glūnošām acīm”. Skaidrs, ka sadarbība Latvijas brīvības cīņās ar vācu karaspēku nevarēja būt ilga. Savā traģiskumā savāda ir arī 6. marta pārpratuma apšaude, kurā gāja bojā Kalpaks un vēl trīs vadošie virsnieki. Ir viedoklis, ka no Golca puses pārpratuma nebija – vācieši zināja, ka iznīcina vīrus, kas uzdrošinājušies stāties latviešu nacionālās karaspēka vienības vadībā. Savā turpmākajā darbībā dzīvi palikušie “kalpakieši” vāciešiem kļuva visai padevīgi. Kad Vidzemē Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas armija kopā ar igauņiem uzbruka agrākajiem sabiedrotajiem, “kalpakiešu” bataljona komandieris kapteinis, vēlākais ģenerālis un kara ministrs Jānis Balodis esot iesaucies: “Trakie, ko viņi dara!” Tomēr 1919. gadā tapušie Latvijas bruņotie spēki bija tik stipri, ka pēc dažiem mēnešiem padzina no Latvijas gan Golca karaspēku, gan citus Bermonta sabiedrotos.
“Kalpakieši pārgulēja mūsu mājās!”
Liekas neticami, bet vēl tepat Jelgavā ir vīrs, kas atceras Kalpaka karavīrus viņu atkāpšanās ceļā no Rīgas uz Liepāju. Nelielā savrupmājā Jelgavas nomalē Pambakaru ceļā dzīvo Ģederts Voldemārs Šauva. Vīrs, kas februārī sagaidīja savu 99. dzimšanas dienu. Viņš dzimis rentnieka ģimenē Ūziņu pagastā un 1919. gada ziemā dzīvoja Jēkabnieku pagasta Kaņņos. Kādā janvāra vakarā mājās ienākuši vācu karavīri. Neesot neko prasījuši, gribējuši tikai pārnakšņot. No rīta izdzirdējuši, ka angļi nāk, steigušies prom. Jāpiebilst, ka, pēc tagad zināmajiem vēstures faktiem, tajā laikā angļu karavīri caur Jēkabniekiem nav gājuši. Bet dažam labam vācu karavīram jau varēja rādīties daudz kas. Šauvas kungs stāsta: “Nākamās dienas vakarā atnāca mūsu pašu zēni. Viņu virsnieks jautāja, vai pieciem sešiem vīriem nevarot iedot paēst.
Tēvs teica, ka mums nekā cita nav kā vienīgi maize. Tās bija diezgan. Atradās vēl koka mučele ar brūkleņu zapti. Virsnieks atbildēja: “Tad jau labi ir.” Uzvārīja grāpī ūdeni. Tēvs piekrāva lielu trauku ar zapti, ko zēni kopā ar maizi ēda. Noguruši viņi bija ļoti. Turpat uz grīdas nogūlās un aizmiga. Māte un māsa visu nakti lāpīja viņiem cimdus un citus apģērba gabalus. Vēl tāda lieta, ka dažs labs, domājams, no jaunajiem brīvprātīgajiem, tīrot šauteni, nemācēja vairs to salikt atpakaļ. Tad nu mēs, puikas, ņēmāmies palīdzēt. Tas bija kara laiks, kad ar ieročiem bija pilni grāvji, un mēs tos pratām gan izjaukt, gan salikt. Nākamajā rītā kalpakieši aizgāja uz Mūrmuižas pusi.” Sarunas beigās pajautāju gandrīz simts gadu vecajam vīram, kā viņam izdodas tik cienījamos gados saglabāt možumu. Viņš atsmēja, ka visu mūžu bijis zemnieks un lauku darbi jau ir veselīgi. Arī šajā vecumā Šauvas kungs cenšas fiziski pastrādāt. Malkas šķūnītis ir viņa piezāģēts.
