Pēc sākotnējām aplēsēm, Latvijas dalības maksa prezidenta Zatlera atbalstītajā Visaginas (Lietuva) atomelektrostacijas projektā varētu būt miljards eiro. Latvijas Zaļās partijas kongress nolēma to neatbalstīt. Visai saprātīgs likās arguments, ka tādējādi valstij vairs nebūs, ko ieguldīt atjaunojamos energoresursos, kas kā Latvijas prioritāte noteikta Nacionālajā attīstības plānā.Taču uz šodienas emocionāli karsto notikumu fona, kad visa pasaule pārdzīvo Japānas notikumus, ir kaut kas nekaunīgi kaitinošs: viedokli neviens neprasa valsts iedzīvotājiem, kurus tracina doma visapkārt valsts robežai uzbūvēt atomelektrostacijas. Pirms nepilnas nedēļas lasījām ziņu, ka Krievija un Baltkrievija parakstījusi vienošanos par Astravjecas AES būvniecību Baltkrievijā – 50 kilometru no Viļņas un 110 kilometru no Latvijas robežas. Ja vēlos pie kaimiņa mājas nolikt pulvera mucu, izvēlei to nepieļaut vajadzētu piederēt kaimiņam, ne man. Kartē redzams, ka Astravjecas rajonā nav nevienas vērā ņemamas pilsētas, bet Viļņā dzīvo pusmiljons cilvēku, un tai cauri tekošā Nēres upe visai drīz, iespējams, varēs lepoties ar izjauktu ekosistēmu un radioaktīvām daļiņām 50 kilometru rādiusā no pulvera mucas. To prognozē Baltkrievijas neatkarīgie vides eksperti. Starptautiskā Espo konvencija paredz gan publisku apspriešanu, gan divpusējas konsultācijas, no kā Baltkrievijas amatpersonas izvairās.Tā kā Černobiļas sekas bijušas ievērojami jūtamas pat Norvēģijā, te nevar būt runas tikai par 50, bet vismaz par 500 kilometriem. Obligāti jāpieprasa referendums.Ja tauta izvēlas dzīvot uz pulvera mucām kā Francijā ar 58 AES, tai jābūt pašas izvēlei. Sarkozī nupat lielījies, ka viņiem tās ir drošākās pasaulē. Vai tas nozīmē, ka ar tām nekad nekas neatgadīsies? Ja ne, lai lielvalstis sametas un būvē milzīgus atomkatlus aiz polārā loka, kalnos, Himalaju aizās. Gan jau inženieri izdomās, kā mazināt zudumus garajos vados.
