Vēl pirms gadiem divdesmit salīdzinoši reti lietotais vārds «točka» (šoreiz ne tiešā tulkojumā no krievu valodas, kas nozīmētu «punkts», bet gan pārnestā nozīmē) mūsdienās kļuvis par ikdienas vārdu.
Vēl pirms gadiem divdesmit salīdzinoši reti lietotais vārds “točka” (šoreiz ne tiešā tulkojumā no krievu valodas, kas nozīmētu “punkts”, bet gan pārnestā nozīmē) mūsdienās kļuvis par ikdienas vārdu. Pirms kāda laika viena no televīzijas kompānijām bija veikusi aprēķinu, ka nelegālā alkohola tirdzniecības dēļ valsts budžetam gar degunu ik gadu aiziet desmitiem miljonu latu, turklāt, lai arī cik tas dīvaini liktos, šis pagrīdes tirgus ar katru gadu nevis mazinās, bet zeļ, balstoties uz aizvien sarežģītākām nelegālā alkohola ievešanas shēmām. Vai tiešām šāds vērienīgs “bizness” var pastāvēt bez tiesībsargājošo organizāciju darbinieku vai augstu ierēdņu un pat valdības pārstāvju atbalsta vai vismaz acu pievēršanas? Tad jau arī pasaulē mafija varētu pastāvēt bez nosacījumiem, taču sen jau pierādījies, ka organizētā noziedzība nekādi nespētu eksistēt bez ietekmīgiem draugiem dažādās institūcijās.
Kādreiz nelegālā alkohola ražotāji vismaz centās parādīt savas kulināra prasmes, brūvējot “samagonku” no cukura, bietēm vai veciem ievārījumiem, tagad līdz tādām delikatesēm aizdomājas reti kurš. Viss aprobežojas ar šķaidītu spirtu (par tā ceļu no kādas kaimiņvalsts policisti vēl nav tikuši skaidrībā). Man atstāstīja gadījumu, kad kāda pagasta iemītniecei gandrīz vai par tradīciju bija kļuvis ikmēneša brauciens dienu pēc pensijas saņemšanas uz Jelgavas tirgu, kur parasti pie ādas jakās tērptiem vīriem iepirkti pilni tīkliņi ar spirtu. Elsdama pūzdama ar smago nastu sirmgalve čāpojusi no tirgus uz autoostu, lai tiktu mājās ar peļņu nesošo kravu. Grūti jau bijis, bet ieguldītie finanšu līdzekļi atpakaļ atnākuši ar uzviju, tikai nācies pagaidīt dažas dienas, kamēr pašmāju zildeguņiem beigušies krājumi. Nomocījies tantuks visbēdīgāk juties, kad kādu dienu pie autobusa pieturas mājas tuvumā viņu ar visiem iepirkumiem sagaidījuši policisti. Un tad bijis ne tikai jāpaliek bez iegādātās preces, bet arī jāmaksā sods. Taču tādu tantuku un arī vīru spēka gados, kas iedzīvojas uz citu veselības rēķina, ir pietiekami daudz (neviens jau nevar pateikt, vai nelegālais spirts ir dzerams). Turklāt soda naudas situāciju neuzlabo, jo no dažām personām, kam “točka” ir vienīgais peļņas avots, neko piedzīt nevar. Varbūt patiešām vajadzētu viņiem visiem piemērot sabiedrisko darbu. Lai ņem rokā grābekli, slotu vai cirvi un iztīra aizaugušās grāvmalas un piemēslotos mežus. Vismaz tad no šīs sabiedrības daļas būtu kāds labums.
Par to, kā pasargāt tautu no nodzeršanās, spriests tiek jau sen, taču būtisku uzlabojumu nav. Protams, tiem, kas mēdz ielūkoties grādīgā glāzē, no tā atradināties ir grūti, ja ne pat neiespējami, un valsts arī dzērāju atveseļošanai liek sprunguļus riteņos. Kāpēc? Kā skaidro narkologi, kopš brīža, kad valstī tika aizliegta alkoholiķu piespiedu ārstēšana, “smago” gadījumu skaits ir palielinājies. Jo kurš gan vēlas sākt ārstēties labprātīgi, ja prāts, ar ko varētu izdomāt šāda lēmuma pareizību, palicis grādīgā pudeles dibenā. Protams, protams, cilvēktiesības un viss kas tāds, taču riebjas, ka jāskatās uz ziliem deguniem un glāžainām acīm, jājūt smakojoša elpa un jāsamierinās ar degradētiem elementiem, kas reibumā var ne tikai nozagt kādu alumīnija kannu vai naudas maku, bet pat apdraudēt līdzcilvēku veselību un dzīvību.
