Re, cik labiņa mūsu valsts izskatās pēc TAI indeksācijas! Jāpriecājas, ka tik augstu esam kāpuši.
Re, cik labiņa mūsu valsts izskatās pēc TAI indeksācijas! Jāpriecājas, ka tik augstu esam kāpuši. Bet nē, tik gudrus indeksus no reņģēm vien pārtiekošie «pārticīgie» Latvijas pilsoņi nesaprot, tāpēc jau arī brēkā:
«Fufelis tas pētījums! Nabadzīgi tikai 7,6 procenti? Neticu!!! Varbūt drīzāk 76?»
Citi netiek skaidrībā:
«A par kādu tautu ir runa? Latvijā dzīvo latvieši, krievi, baltkrievi, ebreji, čigāni, deputāti, miljonāri…»
Atrodas arī apķērīgāki, kuriem ir skaidrs:
«Vot, kāpēc mums tas plastmasas logs maksā dārgāk nekā Vācijā un Polijā, kāpēc valsts darboņi nebrauc ar opelīšiem!»
Vai arī šādi pamato Latvijas atpalicību no kaimiņvalstīm:
«Igaunijā un Lietuvā nebija «Latvijas ceļa» un Tautas partijas Viņiem paveicās.»
Bet kāds jelgavnieks sadrūvējies rēķina:
«Cik pie mums vidēji bomžu uz vienu deputātu? Cik reizes iztikas minimums mazāks par ministra vai deputāta algu? Kāda alga skolotājam? … un kāda atbildība? … ar ko viņš nodarbojas par šo algu, gaidot labākus laikus? Lai top jaunā nākamās Saeimas partija «Labāki laiki»!»
Laikam tomēr visprecīzāk indeksācijas, bet tātad arī Latvijas šķietamās un reālās attīstības tempus skaidro daudz pieredzējušais vidusmēra pilsonis, izmantodams tēlainu salīdzinājumu:
«Jānītis, risinot krustvārdu mīklas, vienu vārdu var «atkost» 5 minūtēs. Turpretī, «izkožot» 100 gramu šņabja, viņa minēšanas ātrums sarūk uz pusi. Cik gramu Jānītim «jāizkož», lai viņš vienu vārdu mēģinātu «atkost» 100 gados?»
Vārdu sakot, Pupkina aritmētika. Viss vienkāršāks par vienkāršu: kā kurš vēlas, tā slavē.
* Teiksmaina primitīva vai drīzāk pat absurda matemātikas «nozare», ko izmanto labklājības, attīstības un citu sociāli ekonomisko «rādītāju» «izskaitļošanai» (Aut.)
