Pavasara sākumā pēc lielajiem sniegiem pasaule kļūst plaša. Tas ir maģisks mirklis, pirms skatu un dažu labu nesmukumu aizsedz lapu mudžēšana un ziedu ziedēšana, kad tā vien gribas ievilkt elpu un līdz ar dabu pašam piedzīvot jaunu sākumu. Ne velti šajā laikā svinam Lieldienas un tam pievilkti Kristus augšāmcelšanās svētki. Tos tomēr atļaušos nodalīt, kaut daudziem vēl joprojām ļoti patīk visu samest vienā katlā. Piemēram, vienlaicīgi pērt ar pūpoliem, lai pievilinātu labu veselību, un tad tos pašus nest uz dievnamu, imitējot palmu zarus, ar ko sveica Mesiju Jeruzalemē. Vai iedomāties, ka Zaļajai ceturtdienai ir tiešs sakars ar Svēto vakarēdienu, vai uzskatīt, ka olām piemitīs maģiskāks spēks, ja Lieldienās tās pasvētīs baznīcā. Kāpēc nevar vienkārši priecāties par pavasari, kas sirdī raisa visas tās dullības ar raibajām olām un jancīgajiem zaķiem, tai pašā laikā paturēt prātā Dieva un cilvēka salīdzināšanas upuri? Skaidri definēt, kas ir kas, nevis tukši skandināt par sirds atvēršanu brīnumam Ziemassvētkos un mistisku atdzimšanu Lieldienās. Tad jau labāk izvēlēties dažus konkrētus jēdzienus un censties tos īstenot katru dienu, nevis divreiz gadā iet mazgāt sirdsapziņu baznīcā. Piekrītu secinājumam, ka šai pasaulei vajag vairāk sapratnes, iejūtības un izglītības. Nevajadzētu būt grūti ieklausīties līdzcilvēkos un mēģināt iejusties viņu situācijā. Parūpēties ne tikai par akadēmiskajām zināšanām, kas bieži vien vairo lepnību, bet gādāt arī par sirds gudrību. Domāju, tas ātri vien atrisinātu daudzas sasāpējušas sabiedriskas un valstiskas problēmas. Bet pavasari atstāsim pavasarim, ar visu tā raisīto dzimšanas prieku dabā un dvēselē. Lai priecīgas Lieldienas!
