Meži un purvi vasarā īpaši jāuzmana, kad nedēļām pūš kaltējošais ziemeļu vējš.Šajā diezgan sausajā pavasarī Zemgales virsmežniecības pārvaldītajā teritorijā izcēlušies 12 ugunsgrēku – tikpat, cik pērn visa gada garumā. Desmit sākušies no kūlas degšanas. Lielāki postījumi ir Valgundes pagastā, kur Rīgas – Liepājas šosejas malā izdega 3,2 hektāri jaunaudzes. Mežinieki nobažījušies par to, ka mūsdienās, kad lauki un meži kļūst retāk apdzīvoti, ugunsgrēku izcelšanos var savlaicīgi nepamanīt.
Pirmajā maija svētdienā ap pulksten 11 Valgundes pagastā pie Tīreļu ciema mežzinis Agris Ābelītis, iznākot savas mājas pagalmā, pamanīja dūmus, kas nāca no kaimiņu puses. Sākumā viņam licies, ka tur tiek dedzināti sakaltušie zari. Taču, bažīgi ejot pāri kaimiņu laukam, mežzinis ieraudzījis ugunsdzēsēju mašīnu un vīrus, kas Rīgas – Liepājas šosejas malā dzēsuši kūlu. Stiprā ziemeļrietumu vēja pie zemes spiestajos dūmos grūti bijis noteikt, kur vēl ir liesmas. Agris Ābelītis zvanījis virsmežniecības dežurantam, ka vajadzīga papildu palīdzība, jo uguns draud iemesties priežu jaunaudzē. Trauksmes ziņojumus gan jau bija saņemts. Nākamajā brīdī uguns pārsviedusies uz priežu puduri, kas atrodas blakus šosejai, un tad arī iegājusi jaunaudzē. «Uguns man nāca virsū pa priežu vainagiem, ka tu pat aizmukt nevari!» par pārdzīvoto stāsta mežzinis. Viņš palīdzējis ugunsdzēsējiem atrast ceļu. Pļavā, kur dega kūla, pamatne daudzviet bija slapja, tādēļ vairākas automašīnas iestigušas.
Bebri – ugunsdzēsēju palīgi
Kaut arī ugunsgrēka dzēšanā iesaistījās septiņu ugunsdzēsēju mašīnu komandas, mežzinis atzīst, ka tomēr galvenais faktors, kas ierobežoja uguns izplatīšanos dziļāk mežā, bija meliorācijas grāvis, kas bebru aizsprostu dēļ bija pilns ar ūdeni. «Sausā laikā no bebriem tomēr ir savs labums,» spriež Agris Ābelītis. 5. maija svētdienā liesmas Valgundes pagastā nopostīja 3,2 hektārus jaunaudzes, pushektāru meža. Apmēram astoņu hektāru platībā nodega kūla.Dažas dienas vēlāk līdzīgs ugunsgrēks, kas no kūlas pārsviedās mežā, atgadījās otrpus Rīgas – Liepājas šosejai. Tas mežzinim liek domāt, ka vainojami kādi dedzinātāji, kas braukuši pa Liepājas šoseju. Agris Ābelītis meža uzraudzībā strādā no 1989. gada rudens. Sāka kā mežsargs Ķemeru mežniecībā. Meža dienesta reformu rezultātā 2009. gadā viņu no darba atlaida. Trīs gadus būdams bezdarbnieks, Agris Ābelītis pabeidza iesāktās studijas LLU Meža fakultātē. Kad pirms pusgada kolēģis aizgāja pensijā, viņam atkal atradās darbs Valgundes apgaitā. LLU Meža fakultātes absolvents ir arī Agra dēls Modris, taču viņš strādā Rīgas ostā, jo meža nozarē darbu nav atradis.
Meža darbinieki prata kūlu dedzināt
Agrākais Dalbes mežzinis Viktors Jurševskis, kurš tāpat kā viņa audžutēvs darbam mežā veltījis gandrīz piecdesmit gadu, uzskata, ka sabiedrības dzīvē nevēlamas sekas atstājusi pārmērīgā urbanizācija – cilvēku aizplūšana uz pilsētām. «Ja agrāk mežam vajadzēja palīdzību, cilvēki bija uz vietas, tagad daudzviet to nav,» teic Viktors Jurševskis. Viņš uzsver, ka Latvijas neatkarības laikā, cenšoties taupīt valsts budžetu, daudzkārt samazināti meža darbinieku štati, īpaši tur, kur ir atbildība par mežu platībām. «Sešdesmitajos gados, kad es sāku strādāt, tādas kūlas laukos tikpat kā nebija. Katrā mājā turēja govis, un visas grāvmalas izpļāva. Dažviet mežmalās, kur pērnā zāle bija palikusi, mēs to agri pavasarī, kamēr mežā vēl sniegs, prātīgi nodedzinājām. Tad varēja būt drošs, ka kāds neapdomīgais to neaizdedzina vēlāk, kas būtu daudz bīstamāk,» atceras pensionārs. Viņa pieredzē ir gadījumi, ka ne jau laukos un mežos dzīvojošie izraisa ugunsgrēkus, bet iebraucēji no pilsētas, kas ir atsvešinājušies no dabas. «Kādreiz tika spriests, ka tāda meža uguns apsardzība nebūtu jāattīsta, jo ugunsgrēkus taču var nodzēst pilsētas ugunsdzēsēju komandas. Taču tad atklājās, ka ar mežu nesaistīti cilvēki nemaz nezina, kā ugunsgrēka vietai piebraukt,» stāsta Viktors Jurševskis.
Lapu koki deg reti
Pēc vecā mežziņa novērojumiem, mūsdienās mežs tik satraucoši daudz nemaz nedeg. Tomēr viņš ir nobažījies, ka var pienākt kāda karsta, sausa vasara, kad ugunsgrēku posts kūdrainu augšņu skuju koku mežos var gadīties liels. Viņš piebilst, ka Dalbes pusē ugunsgrēku rekords bija 2000. gadā, kad pie Olaines purviem izdedzis no 300 līdz 500 hektāru. Tas arī sakritis ar kārtējo lielo štatu samazinājumu Valsts meža dienestā.
Nelaikā rīkotas iedzeršanas dēļ
Akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» Zemgales virsmežniecības izpilddirektors Ilgonis Rozītis atzīst, ka viena no ugunsbīstamākajām vietām Jelgavas apkārtnē ir mežiem apņemtais Kaigu purvs, kas atrodas Kalnciema un Līvbērzes pagastā. «1971. gada vasarā, kad es kā jauneklis stājos Lauksaimniecības akadēmijas Meža fakultātē, šā purva dēļ visa Jelgava bija dūmos,» atceras Ilgonis Rozītis. Lieli ugunsgrēki Kaigu purvā atkārtojušies arī vēlāk, kaut, pēc viņa domām, kūdras ieguves uzņēmums «Laflora» ugunsdrošībai mūsdienās kā privātīpašnieks pievērš pienācīgu uzmanību. SIA «Laflora» izpilddirektors Pāvels Reidzāns, kurš savā nozarē kā meistars sāka strādāt 1967. gadā, atceras, ka līdz šim lielākais 1971. gada ugunsgrēks Kaigu purvā izcēlies darbinieku avansa dienā, kad daudziem vīriem bija «tradīcija» strādāt, iedzērušiem grādīgo. «Tas bija 4. jūlijā pulksten četros, kad beidzās darba laiks, un kolēģis, kuram todien bija piedzimusi meita, salēja glāzītēs konjaku. Pēkšņi kāds traktorists iesaucās: «Deg!» Tā mēs tās glāzes arī neizdzērām, bet no ugunsgrēka dzēšanas mājās atgriezos pēc piecām dienām,» stāsta Pāvels Reidzāns. Viņš uzsver, ka toreiz apmēram divas nedēļas pirms ugunsgrēka pastāvīgi pūtis sausais ziemeļu vējš. Tas kūdru pamatīgi izkaltējis, un sīkie, viegli degošie kūdras putekļi, nosēžoties uz sakarsušajiem traktoru motoriem, uzliesmojuši. Ar to pieticis, lai aizdegtos purvs. «Ja līdzās atrodas cilvēki, kas uzmana apkārtni, tad parasti tāds ugunsgrēka perēklis ātri tiek nodzēsts, bet avansa dienā uguns izpletās nepamanīta,» secina Pāvels Reidzāns. Toreiz purvā izdeguši apmēram 300 hektāru.
Glābšanās rāpus pret vēju
1986. gada vasaras ugunsgrēku, kas purvā izcēlās līdzīgos dabas apstākļos, viņaprāt, izraisīja dzirksteles, kas rodas, kāpurķēžu traktoriem braucot pa betona plātnēm. Toreiz liesmas nopostīja apmēram 100 hektāru, bet Pāvels Reidzāns, vadot dzēšanu, guva apdegumus. «Tad jau biju inženieris, turklāt 46 gadus vecs un ar pieredzi, tomēr nespēju noticēt, ka automašīnas motors ugunsgrēka vietā nedarbojas, jo aizdedzes dzinējam trūkst skābekļa,» saka Pāvels Reidzāns. Toreiz viņš ar savu darba «Ņivu», ugunsdzēsējiem rādot, kurp jādodas, iebraucis starp purva ceļam abās pusēs saliktajiem degošajiem kūdras krāvumiem, bet automašīnas motors noslāpis. Rāpojot pret vēju, viņam izdevies pārvarēt gruzdošo piecus metrus augsto kūdras krāvumu un nokļūt drošā vietā grāvī. Nelikdamies zinis par sejas apdegumu, Pāvels Reidzāns turpinājis dzēšanu, taču no priekšniecības dabūjis rājienu, pat draudus ar cietumu par to, ka sadegusi darba automašīna. Vienu mašīnu zaudējuši arī ugunsdzēsēji. Par toreizējā ugunsgrēka cēloni inženieris min strādāšanu purvā lielā sausumā. «Izceļot no purva sauso kūdru, ātri pildījās ražošanas plāns, taču tādos apstākļos darbs jāsāk vēlākā pēcpusdienā, kad gaiss kļūst mitrāks,» saka pieredzējušais purva darbinieks. Pāvels Reidzāns secina, ka, salīdzinot ar 1971. gadu, 1986. gadā ugunsdzēsēju tehnika bija daudz jaudīgāka. Viņaprāt, tā bijusi efektīva arī mūsdienu ugunsdzēsējiem 2011. gada 6. jūnijā, kad Kaigu purvā no nepamanītas dzirksteles aizdegās kūdras krāvumi. Tie tika nodzēsti divās dienās, par ko toreizējais ugunsdzēsēju priekšnieks Artūrs Hroļenko saņēma pateicību. «Dienvidu vēji pie mums nepūš ilgstoši. Rietumu vēji atnes lietu. Austrumu un jo sevišķi ziemeļu vējš, kas var kaltēt ilgi, purviem un mežiem ir pats bīstamākais,» no savas pieredzes māca Pāvels Reidzāns. ◆
Sods par ugunsdrošības noteikumu pārkāpšanu mežā, tostarp ugunskuru kurināšanu uguns nedrošajā periodā (šogad sākās 1. maijā)
Fiziskajām personām ir no 20 līdz 250 latiem. Taču mežiniekiem nav zināmi gadījumi, ka tāds būtu kādam piemērots.
