Darba nedēļas vidus astoņdesmito gadu nogalē, esmu beidzis nodarbības ar studentiem, bet ir tikai pusdienlaiks, un par došanos mājup nevar būt ne runas. Varētu sākt rakstīt kādu zinātnisku traktātu, taču arī to darīt negribas. Te, par laimi, veras darba kabineta durvis un svinīgi iesoļo mans senais paziņa Nagažu Jānis, bet aiz viņa – garš, džinsos tērpies matains un pabārdains puisis. «Tas ir Didzis,» Jānis mani iepazīstina, un garais spēcīgi paspiež manis sniegto roku. «Didzis Šolis,» viņš papildina Jāņa teikto.Nu ir pēdējais laiks ieslēgt kafijas vārāmo agregātu, aicināt viesus pie galda un sākt konkrētākas sarunas. Izrādās, Didzis ir diplomēts arhitekts, kam pēc augstskolas beigšanas piedāvāts prestižs darbs kādā Latgales rajona pilsētā. «Bet es taču esmu jelgavnieks,» Didzis ar nopūtu piebilst, tādēļ arī palicis dzimtajā pilsētā un darbojoties kāda projekta risināšanā Jelgavas Izpildkomitejā – kaut ko parēķinot, kaut ko uzrasējot par nelielu samaksu. Arhitekti, vismaz pagājušā gadsimta nogalē, apkārt nemētājās, tādēļ Lauksaimniecības akadēmija Didzi uzaicinājusi nolasīt kādu speckursu Lauku inženieru fakultātes topošajiem būvinženieriem. Šī patiesība mūsu trijotni noskaņoja uz kopējas toņkārtas, un mēs nu ņēmām gan slavēt, gan pelt mūsu aprūpē nodotos dažādo fakultāšu un plūsmu studentus. Padzērām kafiju, izkratījām sirdis, apmainījāmies vizītkartēm un šķīrāmies, taču ne jau uz ilgu laiku. Ziemas vidū atkal kādā pabrīvā pusdienlaikā atskan zvans ar Didža jautājumu – vai es esot jau redzējis tādu un tādu amerikāņu videofilmu. Tā kā videofilmas neesmu skatījies vispār, Didzis aizved mani uz savu dzīvokli un uzliek šīsdienas izpratnē kārtīgu «grāvēju». Ar to sākās mana videoseansu iepazīšana un vienlaikus arī tuvināšanās Didža Šoļa «iekšienei».Izrādījās, ka viņš ir nepārspējams anekdošu stāstītājs: par jebkuru nejauši iesāktu tēmu Didzis varēja stāstīt neskaitāmus gadījumus, un nebija īsti skaidrs, vai tie ir joki vai patiesība. Pie sevis uz krūzi kafijas es Didzi aicināju reti, toties viņš bija neiztrūkstošs manas ģimenes viesis tajos sestdienu vakaros, kad vakariņās bija vārīti pelēkie zirņi. Man jau no bērnības ir atmiņā šie tēva ieviestie zirņu vakari, un tos esmu centies saglabāt līdz šodienai. Zirņiem jābūt lieliem, resniem, labi izvārītiem un sabērtiem māla bļodā. Bļodu noliek galda vidū, zirņus ņem ar pirkstiem, piekož smalki sagrieztu sālītu un labi nožāvētu speķi un tam visam uzdzer kefīru vai paniņas. Didzis šos zirņu vakarus uzņēma atzinīgi, taču nezinu, vai tos ieviesa arī savā ģimenē. Viņa ģimenes dzīve man vienmēr palikusi noslēpums: ko strādāja viņa kundze, cik bija bērnu utt. Aizritēja mēneši, aizgāja gadi, pa retam tikāmies, lai apmainītos ar svaigākajām anekdotēm un kārtējo reizi padebatētu par studentiem. Didzis bija nopircis zemes gabalu Ozolniekos; ceļamās mājas projekts jau izstrādāts un apstiprināts vajadzīgajās instancēs. Mans uzdevums bija izdomāt apstādījumu sistēmu. To darīt es jutos spējīgs, jo, jau savulaik mācoties tehnikumā, biju izlasījis visu pieejamo literatūru par apzaļumošanu. Naudai šajā gadījumā nebija nozīmes, jo dažās Latvijas lielākajās kokaudzētavās strādāja Meža fakultātes absolventi – mani kādreizējie studenti. Deviņdesmito gadu sākumā mani sasniedza traģiska ziņa: 1. janvāra rīta agrumā Didzis Šolis, braucot no Rīgas, pakļuvis zem vilciena…Viss! Aizgāja viņsaulē jauns, radošs, jauks un interesants cilvēks. Baložu kapos viņa kapu kopiņai uzlikts koka krusts – laikam kāda kursabiedra vai domubiedra darināts.Esmu kādreiz domājis, kas varēja mūs satuvināt – divus atšķirīga vecuma un specialitāšu cilvēkus. Ne jau no vienas bļodas ēstie zirņi. Drīzāk kopējā nosliece uz labām anekdotēm un vēlme pasmieties par kādu apšaubāmas kvalitātes politisku un sabiedrisku notikumu.
