Trīsdesmit topošo žurnālistu – Latvijas Universitātes komunikācijas zinātnes studentu – kursā «Reportiera darbnīca» dienu aizvadīja Jelgavā, sadarbībā ar laikrakstu «Zemgales Ziņas» veicot dažādus pētījumus pilsētā un apkārtnē. Publikāciju sērijā atspoguļojam labākās studentu reportāžas.
Mūsdienās nevar pateikt, cik kuram gadu, tāpēc dokumenti ir jāpārbauda, atzīst aptaujātie pārdevēji. Prakse liecina – pat ja personu aicina apliecināt vecumu, uzrādītajam dokumentam pie kases tiek pievērsta maza vērība.
Saulaina piektdiena Jelgavā. Vecāko klašu skolēni sapulcējušies bariņos skolas pagalmā un parkā – apspriež šķietami būtiskas lietas. No pirmā acu skatiena nepateiksi, ka jauniešiem nav vairāk kā 16 vai 17 gadu. Stalti jaunekļi un smuidras, sapucējušās jaunkundzes, kas nepavisam neizskatās nepilngadīgas.
Nav noslēpums, ka ik pa laiciņam jauniešiem patīk savās kompānijās lietot alkoholu. Drošsirdības un varenības sajūta, kas rodama grādīgās dziras ietekmē, vilina daudzus, īpaši pusaudžus, kam stiprie dzērieni ir aizliegtais auglis līdz pat likumā noteiktajam 18 gadu vecumam. Tomēr, kā pārliecinājāmies savā nelielajā eksperimentā, pašā Jelgavas centrā nepilngadīgajiem jauniešiem nav nekādu problēmu vairākās tirdzniecības vietās brīvi iegādāties gan alkoholu, gan cigaretes.
Kur pirkt? Nav problēmu!
Ilgi nevilcinoties, jaunieši ir gatavi pastāstīt, kurās tirgotavās nepilngadīgie var nopirkt alkoholu. Lielākajā daļā gadījumu galvenais, kas nepieciešams, ir vien apliecība, bet nav īsti nozīmes – tava, drauga vai motorollera tiesības, jo pārdevējas tam īsti nepievēršot vērību.
13 gadu vecā Krista, kas mācās Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā: «Esmu dzirdējusi, ka pie Cukurfabrikas stacijas ir veikaliņš, kurā var nopirkt alkoholu bez dokumentiem.» Astoņpadsmitgadīgā vidusskolniece Elīza zina, ka bez dokumentiem grādīgo dziru iespējams iegādāties jau iepriekšminētajā veikaliņā pie Cukurfabrikas stacijas. «Tur gan ir kameras, un pārdevēja uzreiz mudina nopirkto ielikt somā, apzinoties, ka pircējs ir nepilngadīgs.» Skolnieces Betijas pieredze liecina, ka nepilngadīgajiem tikt pie alkohola ir pavisam vienkārši: «Pie dzelzceļa stacijas ir mazs veikaliņš. Tur es ar savu draugu iegāju, viņam ir sešpadsmit. Viņš nopirka alkoholu, bet pārdevējai ne prātā neienāca paprasīt dokumentus, tā vienkārši – pērc. Viņš jau neko tādu neņēma, tikai sidru, bet vienalga alkohols.»
Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolniece, kuru satiekam Raiņa parkā, ir pārliecināta, ka lielā mērā to, vai jaunieši lieto apreibinošas vielas, nosaka izglītības iestāde un vide, kurā atrodas jaunietis. «Alkohola lietotāji ir gandrīz visi [izņemta skolas nosaukuma pirmā daļa – red.] ģimnāzijā. Tur ir gadījumi, ka pīpē zālīti. Šai ģimnāzijai ir slikta reputācija, tur ļoti daudz dzer un pīpē. Noejot jau gar to skolu, var noprast. Spīdolas ģimnāzijā nav tādu problēmu,» stāsta skolniece. Par viņas apgalvojumu gan liek šaubīties «ainava», ko «Ziņas» ievēro turpat pie skolnieces pārstāvētās ģimnāzijas – bariņos aiz izglītības iestādes pusaudži starpbrīdī tramīgi velk dūmu. Tuvējo māju iedzīvotāji atzīst – tāda aina tur ir ikdiena.
Aptaujātie jaunieši uzsver, ka lielveikalos, piemēram, «Maxima» un «Rimi», nepilngadīgie nevar iegādāties cigaretes un alkoholu, piebilstot, ka tur vienmēr prasa dokumentus.
Akmens pārdevēja lauciņā
Veikala «Dzērieni bez uzcenojuma» vadītājs Renārs, kas nevēlas atklāt savu vārdu, apgalvo – gadījumi, kad nepilngadīgas personas vēlas iegādāties alkoholiskos dzērienus, ir ļoti bieži. Tomēr dokumenti tiekot pārbaudīti vienmēr. «Ja dokumentu nav līdzi, mēs nepārdodam. Mūsdienās nevar pateikt, cik kuram gadu, tāpēc dokumenti ir jāpārbauda,» pārliecināts Renārs.
Arī veikala «Beta» pārdevēja, kura jaunietim eksperimenta laikā pajautāja dokumentus, apgalvo, ka viņa nepilngadīgajiem vienmēr prasa personu apliecinošus dokumentus, jo tagad jau nevienam nevarot noteikt vecumu.
Veikala «Ritulītis» pārdevēja Gaļina alkoholu pārdeva, bet darīja to visai negribīgi, nosakot: «Ka tikai nesanāk problēmas ar jums, jaunieši…» Gaļina stāsta, ka jaunieši bieži iepērkas šajā veikalā. Dokumentus vienmēr pārbaudot, tomēr šoreiz uzticējusies, ka viņiem tiešām ir 18 gadu. Pārdevēja apgalvoja, ka puisis (Ritvars) iepriekš iepircies un uzrādījis dokumentus.
Ruta, veikala «Pavasaris» darbiniece, kura Gustavam pārdeva cigaretes, taisnojas – dzimšanas gadu neskatījās, jo «vadītāja apliecību taču izsniedz no 18 gadu vecuma». Viņa stāsta, ka pārdevējas darbā ir jāpārbauda bankas kartes, personas dokumenti, gadskaitļi, jāatbild par preci, kasi un tā tālāk. Un viņa ar to ir visai neapmierināta: «Jūtos suņa vietā, jo visu laiku jāprasa dokumenti!»
Veikala «TOP» pārdevēja, kura gan nevēlējās atklāt savu vārdu, stāsta, ka jaunieši bieži nākot ar skolēnu un visādām citādām apliecībām, tāpēc viņa labāk redz pasi, jo ar vadītāja apliecību jau neko nevarot zināt.
Policijas rīcība – kontrolpirkumi
Tas, ka jaunieši, kuri vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu, Jelgavā var iegādāties alkoholiskos dzērienus, Jelgavas Pašvaldības policijai nav nekāds jaunums. Policija informāciju par to iegūst no jauniešiem, viņu vecākiem un citiem pilsētas iedzīvotājiem, stāsta Jelgavas Pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks Andris Lakstīgala.
Likumsargu rīcībā ir informācija par sešām tirdzniecības vietām, kurās, iespējams, pārdod alkoholu nepilngadīgajiem, tāpēc policisti pāris reižu mēnesī paši veic eksperimentus. Iepriekš sazinoties ar vecākiem, jaunietis, kurš piekritis sadarboties ar Pašvaldības policiju, dodas veikt kontrolpirkumu. «Ja nepilngadīgajam izdodas aizliegtu preci iegādāties, mēs fiksējam šo faktu, rakstām protokolu, izskatām to un piemērojam sodu. Minimālais sods pārdevējam – apmēram 200 latu,» paskaidro A.Lakstīgala. «Kā pierādījumi kalpo čeks par pirkumu, jaunieša paskaidrojums (mēs pieņemam paskaidrojumu arī no pārdevēja) un, protams, policijas darbinieku ziņojumi par redzēto. Pēc tam seko akts par pirkuma atgriešanu veikalā.»
A.Lakstīgala norāda, ka atbildība par alkohola pārdošanu nepilngadīgam jaunietim dalās divās daļās – kā fiziskas un juridiskas personas atbildība. «Pārdevējs jebkurā gadījumā ir fiziska persona, bet tiek vērtēta arī juridiskās personas atbildība – vai uzņēmējs izdarījis visu, lai informētu pārdevēju, ka ir jāprasa personu apliecinošs dokuments un ka alkoholu nedrīkst pārdod nepilngadīgajiem. Pēdējā laikā juridiskās personas ir nodrošinājušās – ir žurnāli, kur pārdevējs parakstījies, ka viņš ir informēts par to. Tādā gadījumā juridiskajai personai atbildība nav jāuzņemas,» paskaidro A.Lakstīgala.
Viņš stāsta, ka policija sastāda protokolus arī tirgotavu īpašniekiem, tomēr lielākoties pie atbildības tiek saukti pārdevēji. A.Lakstīgala uzskata, ka «nebūtu īpaši korekti minēt un atklāt juridisko personu, ja tur pārdevējs bijis vieglprātīgs vai negodprātīgs», tāpēc par konkrētiem veikalniekiem nerunā.
Roku rokā ar «sīko huligānismu»
Policija gan uzsver problēmas sakni – jauniešu vēlēšanos lietot alkoholiskos dzērienus un apreibināties pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Ja kompānijā nav pilngadīgo, pusaudži rīkojas paši. A.Lakstīgala informē, ka mēnesī ir pieci līdz septiņi gadījumi, kad nepilngadīgie tiek notverti reidos, lietojot alkoholiskos dzērienus vai atrodoties reibumā. «Ir tādi, kurus bez policijas līdzdalības ar «ātrajiem» nogādā slimnīcā pēc tam, kad, piemēram, palicis nelabi. Ja tur konstatē alkoholu asinīs, slimnīca informē mūs rakstiski. Tad mēs uzaicinām gan vecākus, gan nepilngadīgo un arī sastādām protokolu.»
Nepilngadīgo vidē ir dažādi pārkāpumi – mantas bojāšana, sakaušanās, savstarpējo rēķinu kārtošana, stāsta A.Lakstīgala. «Arī sīkā huligānisma pazīmes – lamāšanās vai miesas bojājumu nodarīšana citām personām. Protams, tas viss atsaucas uz skolas apmeklēšanu un citiem pienākumiem, kas netiek veikti.»
Pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks apgalvo, ka biežāk nekā citu mācību iestāžu skolēniem problēmas ar alkohola lietošanu ir bērnu sociālās aprūpes centra audzēkņiem. ◆
Mēģinājums nr.1 – «ja nu pārdevēja sabļauj uz mani?»
Uz ielas satiekam Karlīnu (vārds mainīts), kura kopā ar draudzenēm dodas uz mājām no skolas. Karlīna, ģērbusies gaišā mētelī, sārtās kurpēs un biksēs, mati zirgastē, izskatās vismaz 16 gadu veca, lai gan patiesībā – vien 14. Meitene piekrīt piedalīties eksperimentā, bet ir nobijusies: «Man bail, man bail… ja nu pārdevēja sabļauj uz mani?» Dodamies uz veikalu «Beta». Karlīna no plaukta paņem pudeli gaišā alus. Iet pie kases un sniedz pārdevējai naudu. Pārdevēja jau gatava pieskaitīt pirkumu, tad uzmet acis maksātājai: «Bet pagaidiet, vai jums ir 18 gadu?» Karlīnai neizdodas iegādāties alkoholisko dzērienu.
Mēģinājums nr.2 – dokumentus aizmirsu mājās
Kopā ar jauniešu bariņu dodamies uz vietu, kur neesot nekādu problēmu iegādāties visu, ko sirds kāro, – veikalu «Ritulītis». Par to pārliecināmies, iesūtot tirgotavā sešpadsmitgadīgos Ritvaru un Lieni (vārdi mainīti). Veikalā nav pašapkalpošanās, alus un citas preces jājautā darbiniecei. Pārdevēja Lienei pieprasa uzrādīt dokumentus. Viņa apgalvo, ka tos aizmirsusi mājās, tomēr alu var iegādāties. Ritvaram dokumentus pat nepajautā.
Mēģinājums nr.3 – motorollera tiesības
Arī uz nākamo tirdzniecības vietu – veikalu «Pavasaris» –, kur skolēni brīvi iegādājoties cigaretes un apreibinošos dzērienus, ejam kopā ar jauniešu kompāniju, kas laipni piekrīt aizvest līdz tirdzniecības vietai un piedalīties kontrolpirkumā. Septiņpadsmitgadīgajam Gustavam (vārds mainīts) pārdevēja, lai varētu iegādāties cigaretes, liek uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Gustavs veikli no maka izvelk motorollera vadītāja tiesības, uz kurām skaidri redzama puikas bilde un dzimšanas dati – 1995. gads. Līdz pilngadībai divi mēneši. Motorollera tiesības vizuāli ir identiskas autovadītāja apliecībai, atšķiras tikai kategorija.
