Oktobra sākumā man izdevās satikt kādu pazīstamu vīru, pēc profesijas šoferi kokvedēju, kas nu jau četrus mēnešus strādā Dienvidzviedrijā.
Oktobra sākumā man izdevās satikt kādu pazīstamu vīru, pēc profesijas šoferi kokvedēju, kas nu jau četrus mēnešus strādā Dienvidzviedrijā. Uz divām nedēļām viņš bija atbraucis atvaļinājumā, tādēļ arī varēja notikt mūsu saruna. Vienojāmies, ka neminēšu uzņēmumu nosaukumus un personu īstos vārdus. Nav jau tur nekā krimināla, taču tā saruna izvērtās atklātāka.
Pagājušajā janvārī, kad Baltijā un arī Skandināvijas valstīs plosījās viesuļvētra, Kārlim, kā jau tālbraucēju šoferiem gadās, iznāca būt Čehijā. Tur tajās dienās vēju tikpat kā nemanīja, pusdienas saulīte gaisu bija piesildījusi pat līdz plus 150C. Kad sieva Ināra Kārlim bažīgi zvanījusi no mājām (kur vēja izgāzto stabu dēļ bija pazudusi elektrība) un jautājusi: “Kā tev tur ceļā iet?”, vīrs mierīgi atbildējis – sauļojos.
Vest no Čehijas uz Latviju veļas pulveri bija diezgan nogurdinošs darbs. Četras piecas dienas ceļā, tad pāris vai vismaz viena diena mājās. Taču alga veiksmīgajos mēnešos – līdz piecsimt latiem. Tādu gan nekur pašu ciemā nenopelnīsi. Ģimenē aug divi dēli. Lai sarūpētu pirmās nepieciešamības lietas, naudas pietika. Taču lielākām vajadzībām, piemēram, mājas jumta remontam, Kārlis iekrāt nespēja.
Ciemā šoferi cits citu labi pazīst. Tā īsi pirms Jāņiem Kārlis no kolēģiem saņēma piedāvājumu pastrādāt Zviedrijā. Tam bija vistiešākais sakars ar ziemā pārdzīvoto viesuļvētru.
Apkopojot presē publicētās ziņas, var secināt, ka Latvijā pēc viesuļvētras mežā piespiedu kārtā jāizstrādā ap diviem desmitiem miljonu kubikmetru koksnes (tas ir apmēram tik, cik mūsu mežrūpnieki ar pašreizējām jaudām izstrādā divos gados). Ja šis darbs netiks pienācīgi padarīts, mežos var savairoties kaitēkļi. Tie sabojās ne tikai izgāztos un saknēs izšūpotos, novājinātos kokus, bet arī veselos. Vēl postošāk viesuļvētra skāra mūsu kaimiņus Baltijas jūras ziemeļu krastā. Aprēķināts, ka Zviedrijas dienvidu rajonos, likvidējot postījumus, jāizstrādā 75 miljoni kubikmetru koksnes, kas aptuveni atbilst viena gada mežizstrādes apjomam visā Zviedrijā. Tādēļ zviedriem bija nepieciešamība vervēt speciālistus ārzemēs.
Tā Kārlis devās peļņā uz Ziemeļeiropu. Meža darbi gan šim vīram nebija sveši. Pirms tālajiem reisiem pa Eiropu viņš desmit gadu bija nostrādājis tepat Latvijā par kokvedēju. Mašīnas garums kopā ar piekabi ir 24 metri, svars ar kravu – līdz 90 tonnām. Ar to pašu auto dzinēju darbojas arī celtnis, ar kuru vedējam koki jāiekrauj. Uz vienas mašīnas divi vai pat trīs vadītāji strādā maiņās cits pēc cita. Tagad kokvedējiem mēnesī “uz rokas” sanākot ap četriem simtiem latu. Kāpēc Kārlis no šā darba aizgāja un sāka vest kravas pa Eiropu? Meža izstrādes vietas mainījušās, un, kaut arī Kārlim mežā jau no bērnības ir paticis, viņš nevēlējās no mājām uz darbu braukāt vairāk nekā sešdesmit kilometru. Divos gados “malšanās” pa Polijas, Čehijas un daudzu citu valstu ceļiem bija pagalam apnikusi, tādēļ piedāvājumam doties meža darbos uz Zviedriju Kārlis tūlīt piekrita. Skaidra lieta – tur varēja arī vairāk nopelnīt. Turklāt interesanti, ka šajā zemē cilvēki vairāk uzticas cits citam. Tādēļ darba ņēmējam tiek maksāts nevis par no meža izvestajiem kubikmetriem (kā tas bija Latvijā), bet par nostrādātajām stundām. Latvietim par stundu tiek ap desmit eiro (pēc nodokļu nomaksas). Runā, ka zviedriem iznākot divreiz vairāk. Bet pēc Latvijas šoferu algu mērogiem liela ir arī tā mazākā nauda.
Zināms, ka “letiņi”, kas brauc strādāt uz Rietumiem, lai vairāk nopelnītu, bieži strādā virsstundas. Pie tādas jaudīgas mašīnas stūres drošības apsvērumu dēļ darba laiks ir diezgan stingri reglamentēts, tādēļ to darīt tikpat kā nevar. Zviedrijā darbojas Rietumos plaši izplatītā kontroles sistēma – diski, ko ievieto pie mašīnas spidometra. Tur tad arī tiek fiksēts, kad, cik ilgi, cik ātri ir braukts, kad darbinieks atpūties un citi parametri. Tomēr četros Zviedrijā nostrādātajos mēnešos Kārlis nav redzējis nevienu ceļu policistu vai citu kontrolieri, kas gribētu kaut ko skatīt vai pārmest. Ja daudzviet mežs guļ zemē kā nopļauta zāle, tad par nelielu pārstrādāšanos neviens tev neaizrādīs. Taču šajā darbā smagākais neesot fiziskais nogurums. Zviedrijā pie stūres Kārlis vienmēr sēdies izgulējies un pienācīgi paēdis. Pirms atvaļinājuma pēdējās divas nedēļas sakostiem zobiem viņš strādājis cita iemesla dēļ. Proti, ļoti gribas mājās. Gribas redzēt sievu, bērnus. Kaut arī vasarā Ināra nedēļu pavadīja pie vīra Zviedrijā, mājas paliek mājas. Jaunībā karadienestā armijā var pieciest vairāk, taču tad, kad tev ir četrdesmit, šajā ziņā vismaz latvietim sajūta ir cita.
Kārlis tagad ar mazu ironiju atceras, ka viņa un Ināras kāzās godu istabā pie sienas bijusi dzejnieces Vizmas Belševicas vārsma: “Tu vienmēr būsi pusceļā pie manis, jo mīlestības ceļam gala nav.” Tolaik Kārlis nesen kā bija beidzis lauksaimniecības tehnikumu. Šofera vai kokvedēja karjera viņam nemaz nebija prātā. Tomēr pamazām, turklāt vēl padomju laikā Kārlis ieguva visas šofera kategorijas (kad profesionālo autovadītāju kursi bija bezmaksas). Un tā iznācis, ka līdzšinējā mūža lielāko daļu viņš nostrādājis pie stūres.
Runājot par Zviedriju, Kārlis slavē vietējo attieksmi pret tiem, kas strādā mežā. Latvijā viņam ne vienreiz vien gadījies izskaidroties ar vietējiem iedzīvotājiem par izbrauktajiem ceļiem. Skaidrs, ka kokvedēji nav bez grēka, taču ar helikopteru baļķus uz zāģētavu nevedīsi. Zviedrijā daudzi meža ceļi ir privāti. Un Kārlim ik dienas iznācis braukt cauri kāda meža īpašnieka mājām. Viņš esot gadus astoņdesmit vecs vīrs, un skaidrs, ka ar viesuļvētras postījumu likvidēšanu zviedru večukam piederošais ceļš būs cietis. Taču viņš par to nebēdājas. Reizēs, kad Kārlis brauc šai mājai garām, vecais vīrs pamanoties iznākt uz ceļa un kaut mazliet aprunāties. Citreiz pat vajagot ieiet mājās, kur saimniece sacepusi zviedriem raksturīgās kanēļmaizītes. Dziļāk aprunāties gan nevarot, jo vecais pāris nezina angļu valodu (kurā jau esot ielauzījies Kārlis). Taču no teiktā viņš sapratis, ka zviedrs tā kā atvainojies par 1945. gadā Padomju Savienībai izdotajiem latviešu leģionāriem…
Ļoti laipna ir arī darba devēju attieksme. Firmas īpašnieks bieži vien pats strādājot arī melnos darbus un Kārlim, atvaļinājumā braucot, izsolē izdevīgi nopircis automašīnu.
Darba līgums Kārlim paģērē Zviedrijā nostrādāt līdz Ziemassvētkiem. Protams, kaut kad tie lielie meža darbi beigsies. Taču kārtīgo latviešu vīru firmas īpašnieks atlaist negribot. Viņš jau izteicis piedāvājumu pārvadāt kravas pa Eiropu, turklāt maršrutus ieplānošot tā, ka tie iet gar Kārļa mājām – lai tikai neatsakot.
