Jau vismaz divdesmit gadu Spīdolas Valsts ģimnāzijā ir kāda skaista pavasara tradīcija. Gatavojoties žetonu vakaram, trīs 12. klases sēžas pie viena galda, lai vienotos par svarīgu dāvanu, ko viņi atstās par piemiņu skolai. Tas ir sienas gleznojums, kas katru gadu top citā tehnikā, un īss moto, kas atgādinās par šī gada absolventiem un viņu vērtībām.
Sākumā sienu apgleznošana bija kā mākslas eksāmena praktiskais darbs, taču ar laiku tā kļuva par skolas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Šī projekta rezultāts ir ne tikai mākslinieciski noformēta siena, tam ir arī emocionāla nozīme, jo pats radīšanas process ļoti saliedē jauniešus, kas pavisam drīz dosies katrs savas lielās dzīves gaitās.
Skolas direktore Ilze Vilkārse, kura skolas pirmsākumos bija arī mākslas vēstures un vizuālās mākslas skolotāja, ir saglabājusi sienu apgleznošanas projekta virsvadību. “Uzdevums ir visiem kopā apsēsties un vienoties par vienu ideju, kas pārtaps sienas gleznojumā. Visi ir personības, katram ir savas prioritātes, elki un idejas. Viens teiks – jātaisa no koka, otrs – ka no ģipša, cits teiks, ka tikai gleznosim. Kā atrast kopsaucēju? Kā zinām, idejas dzimst sarunās un strīdos, taču tikai tajā mirklī, kad sāc cienīt otru un novērtē viņa idejas, sākas sadarbība. Ar katru gadu kļūst aizvien grūtāk, jo nākas secināt, ka iedomātā ideja jau ir paslēpta kādā no iepriekšējiem darbiem. Cik tad zvaigznes un kokus var taisīt?” stāsta I.Vilkārse.
Vispirms visu trīs klašu pārstāvji pie direktores melnā galda vienojas par tēmu, un tās var būt dažādas – mūžība, koki, attīstība, dziesma, izaugsme. Tad seko skiču izstrāde un mākslinieciskās tehnikas izvēle. “Katru gadu es sev atgādinu – tikai neietekmēt, tikai neietekmēt! Es varu pastumt kādas labas idejas virzienā, bet nedrīkstu ietekmēt, jo viņiem jau nav jārealizē mana ideja, bet jāspēj vienoties pašiem,” I.Vilkārse dalās pārdomās par sienas gleznojuma tapšanu.
To, ka projektam ir ne tikai mākslinieciska nozīme, bet arī emocionāls un sociāls raksturs, norāda kāds piemērs no pagājušā gada. Jaunieši bija iecerējuši izveidot gravējumu stiklā, taču tad, kad skice bija jāatdod gravētājam, klases noprotestēja. Viņi nebija ar mieru, ka pašiem nekas nebūs jādara, darbam katrs vēlējās pielikt savu roku.
Šogad trīs 12. klases vienojās par gleznojumu, kurā grafiski attēloti kalni un cilvēks, tā moto ir “Pusceļā starp diviem sākumiem”. 12. klases skolniece Laura Dzepuka stāsta par saukļa nozīmi: “Dzīvē cilvēkam vienmēr ir mērķi, uz ko iet, un ir tādi, kas jau sasniegti. Tā vienmēr varētu teikt, ka esam starp diviem pieturas punktiem. Piemēram, mēs šobrīd esam starp vidusskolas un augstskolas sākumiem, savā ziņā starp bērnību un pieaugušā dzīvi. Kad par to domājām, sapratām, ka to katrs var pagriezt, kā vēlas.”
Kā zināms, šajā mācību gadā Spīdolas Valsts ģimnāzija pārcēlās uz jaunām telpām Sarmas ielā. Pagājušajā gadā tapa pārvietojams sienas gleznojums, kas pārvests arī uz skolas jauno mājvietu. Līdzi paņemta arī milzīgā griestu lampa, kuras ideja ir Zemgales vainags. Arī šī gada sienas gleznojums tapis uz pārvietojamiem paneļiem, lai tos varētu ērti noņemt un pielikt atpakaļ, jo skolā ir iecerēti remontdarbi. Savukārt visi iepriekšējo gadu sienu gleznojumi ir saglabāti digitālā formātā, lai pasākumu laikā tos varētu projicēt uz sienām kādā no gaiteņiem. Tapuši arī stikla stendi, uz kuriem miniatūru veidā attēloti visi iepriekšējo gadu sienu gleznojumi.
