Aglonas svētceļojuma piezīmes Aknīstes novada Vilkupē
Vieni soļi, vienas domas, lūgšanas, dziesmas, viens nogurums un viens mērķis. Varbūt tā var raksturot svētceļojuma gaisotni, ko izjutu, pievienojoties 65 svētceļniekiem, kuri 31. jūlijā izgāja no Jelgavas uz Aglonu. Saprotu, ka katram ir savs, plaši neapspriežams iemesls, lai uz divām nedēļām atstātu mājas un dzīvotu krietni citādu dzīvi. Vienam otram, arī man, tā saistās ar fiziskām ciešanām, ko rada jau pirmajā dienā pēdās uzberztās tulznas. Kad no rīta ar sāpēm piecelies kājās un aizsteberē līdz tualetei, liekas, ka šodien nebūsi gājējs. Taču tad, kravājot mantas, dzirdi, ka kaut ko ļoti līdzīgu runā arī vairāki citi. «Ar mani viss ir kārtībā, tikai kājas var izmest,» mobilajā telefonā saka kāds liela auguma puisis, topošais tāljūras kapteinis, kuram šis dzīvē pirmais svētceļojums sanāca tūlīt pēc Jūras akadēmijas mācību prakses. Diendienā uz kuģa lielus gabalus nenostaigāsi, bet te uzreiz aizej līdz Aglonai 250 kilometru. Katru dienu vidēji ap 30 kilometru. Man ir sajūta kā vienā no slavenā krievu kinorežisora Andreja Tarkovska ne tik viegli izprotamajām filmām «Spogulis» vai «Stalkers». Septiņdesmitajos gados A.Tarkovskis, Rīgā tiekoties ar studentiem, teica, ka viņa aktieri spēlējot nezina filmas scenāriju. Arī dzīvē taču cilvēks darbojas, īsti nezinot, kas ar viņu notiks tālāk. Nevaru droši teikt, vai es aiziešu līdz Aglonai. Par to lūgšos, uz to ceru, taču tas nav tik vienkārši, kā aizbraukt uz Aglonu ar auto vai vilciena speciālreisu. Iespējams, mana grēku nasta tāda lielāka, ka soļot uz mērķi ir tik grūti. Taču nedomāju, ka sievietei, kura 2. augusta pirmspusdienā piecpadsmit minūšu atpūtas brīdī (tādi tiek noteikti pēc stundu ilgas soļošanas) pie Vecsaules noslīga ceļos pie krusta un sacīja, ka vairāk paiet nevar, būtu kādi īpaši grēki. Viņai vienkārši ir lielāks svars un arī vecums. Noberztas kājas, trūkst elpas, streiko sirds… Mūsu grupā ceļu pārtrauca tikai viens cilvēks. Daži pie Bauskas, Skaistkalnes un Aknīstes nošķīrušies darba vai personīgu iemeslu dēļ. Bet tikpat daudzi vai pat vairāk Skaistkalnē, Ērberģē, Neretā un citviet nākuši klāt. Neretā pie baznīcas satiktie talsinieki sacīja, ka no savas pilsētas izgājuši piecpadsmit, bet tagad esot sešpadsmit. Līdz 35 grādiem karsē saule (pār muguru līst sviedri pat ēniņā, rakstot šīs rindas), atpūtas brīžos noguļoties grāvmalas zālē, vienam otram iekož ērces. Kājas no potītēm uz leju sapampušas, uz katra soļa, kamēr iekusties, tulznainajās pēdās sāpes, sāpes… Grūti arī tāpēc, ka trūkst informācijas par notiekošo pasaulē (te gan pastāv arī pretējs viedoklis, ka tā jābūt – svētceļojums ir laiks, kad jāiedziļinās sevī, pat mobilie tālruņi jāatdod priesterim). Pozitīvais? Jelgavā skolotais latgaļu atmodas veicinātājs Francis Trasuns ir teicis: «Man patīk būt kopā ar brāļiem un māsām» (dzejniece Anna Rancāne ielikusi šos vārdus par dzejoļu krājuma moto). Būdams luterānis, netaisos konvertēties uz katoļiem. Šīs reliģiskās konfesijas tāpat ir gana tuvas. Tādu savstarpēju laipnību un izpalīdzību starp cilvēkiem, kurus satiec pirmo reizi, citviet grūti iedomāties. Man patīk šajā cilvēku kopībā.
