Par iesāktu, nepadarītu darbu latvieši saka «pusdarīts», «pusperēts», «pusgatavs», «pusratā», «pusdēts».
Par iesāktu, nepadarītu darbu latvieši saka «pusdarīts», «pusperēts», «pusgatavs», «pusratā», «pusdēts». Savulaik Latvijā populāra bija Paula Putniņa luga «Pusdūša». Trāpīgs apzīmējums cilvēkam, kurš aizsākto ne grib, ne var līdz galam novest.
Jelgavā tāda pusrata darīšana jau pilsētas vizītkartē ielikta – Trīsvienības baznīcas torņa strupulis kā pusdarījuma simbols rēgojas pāri pilsētai. Un, pusratā stāvēdams, tas pusdarīšanu ietekmējis visā pilsētā. Pašā centrā – gandrīz visapkārt autoostai, arī Lielās, Pasta un Mātera ielas namos – tagad iekārtoti veikali, pakalpojumu telpas. Un katrs veikaliņa īpašnieks savai tirgošanās vietai it kā rāmīti uzlicis – nokrāsojis tikai to ārsienas laukumu, kurā viņa valdījums atrodas. Pārējā māja palikusi kā bijusi. Ne šķilts, ne perēts – pusperēts. Kam šāda «gaumes» audzināšana nepieciešama? Domājams, tādas ēverģēlības ne jau bez pilsētas galvenā arhitekta akcenta taisītas.
Cita pusdarīšanas izpausme ir ielas. Nupat Vaļņu ielā līdz kafejnīcai «Rausis» noklāts asfalta segums. Tālāk – ne soli. Ieliņas gabals līdz Pulkveža O.Kalpaka ielai palicis, kāds bijis – izdangāts un nesakārtots. Tās pašas ielas pretējā virzienā «Mītavas elektra» gar savu teritoriju glītu ietvi uzbūvējusi. Aiz tās – trotuārs kā zāģa zobi, kurā klupuši un traumas guvuši ne mazums skolasbērnu.
Vai tad šī pusdarītā labiekārtošana ir tikai kādu naudīgu onkuļu darīšana? Vai tad pašvaldības dienestiem par šādu «pašdarbību» jau laikus nav zināms? Un ja ir, tad kāpēc savlaicīgi neieplānot līdzekļus, lai darbu paveiktu līdz galam, skaisti?
Ja tā turpināsies, Jelgava tā arī pusratā paliks.
