Cilvēka mūžu mērojam ar nodzīvotajiem gadiem, bet reti ar darba gadiem. Nodzīvots septiņdesmit gadu, un pusgadsimts no tiem atdots darbam.
Cilvēka mūžu mērojam ar nodzīvotajiem gadiem, bet reti ar darba gadiem. Nodzīvots septiņdesmit gadu, un pusgadsimts no tiem atdots darbam. Darbs ir mūsu dzīves dzinulis, kas vienmēr tirda, urda un dzen uz priekšu, neļaujot ieslīgt pašapmierinātībā, nepadoties laiskuma skavām. Tas mūs uztur možus un garā stiprus, liek aizmirst nodzīvoto, justies vajadzīgam un virpuļot līdzi jaunām dzīves vēsmām. Visu teikto šodien varam attiecināt arī uz jubilāri ilggadējo Ādolfa Alunāna teātra galveno režisori Lūciju Ņefedovu.
Vai 70 nav jauks vecums? Skatot jubilāri vaigā ikdienā, neliekas nemaz tik daudz. Jā, gadi ar laiku mūsu sejā atstāj zināmas pēdas, bet sirds arvien ritmiski pukst un rauj uz priekšu. Iekams Dieva noliktie darbi nebūs paveikti, pie Tēva uz mājām netiksim. Un, jo labāk cilvēks tos veic, jo Viņš pieliek vēl pa kādam darbiņam. Vai tas nav skaisti – būt Dieva izredzētam savā profesijā un strādāt?
Alunāna teātrī L.Ņefedovai rit trīsdesmit astotā sezona, un padarīts daudz. Iestudēts vairāk nekā simts lugu, konservatorijā izaudzināts liels pulks režisoru, tik daudz aktieriem iemācīta teātra burvība un noslēpumi.
Visus garos gadus režisore palikusi uzticīga savas skolotājas profesores Veras Baļunas mācītajai režijas formulai – pārdzīvojumu mākslas mūžīgajai burvībai. L.Ņefedova nekad nav likusi pirmajā plānā kailo, tukšo formu. Vienmēr viņa centusies skatītājā modināt domu, kas viņai tobrīd likusies vissvarīgākā, vienmēr respektējusi autoru, un kopdarbība bijusi veiksmīga.
L.Ņefedova garajos darba gados nekad nav aizmirsusi Zemgales novada dižgarus Aspaziju, Annu Brigaderi, Valdi Grēviņu, bet pāri visiem saulītē celts teātra tēvs Ādolfs Alunāns un viņa dramaturģijas mantojums. Edvīna Kalnenieka interesantajā dekoratīvajā ietērpā iestudēts Raiņa «Zelta zirgs».
Ilgstošā sadarbība režisorei bija ar dramaturgu Gunāru Priedi. Iestudētas aptuveni 15 viņa lugas. Teātris joprojām cieši sadarbojas ar vareno Piebalgas dramaturgu Paulu Putniņu. Skatuvi ieraudzījuši arī krievu klasikas darbi, piemēram, Aleksandra Ostrovska «Bez vainas vainīgie» un citi.
Spožs režisoru un aktieru darba apliecinājums bija Dirennmata «Vecās dāmas vizīte» veltījums teātra 40. gadadienai.
Arī savā jubilejas izrāžu ciklā režisore palikusi uzticīga G.Priedem, rādot viņa lugu «Zilā», P.Putniņam, rādot «Kvēli ilgotā», un Krievijas lielākajam romantiķim Aleksejam Arbuzovam. Skatītāji redzēs viņa jauko romantisma un bezgalīgas cilvēcības apdvesto lugu «Vecā Arbata pasakas». Pēra Ginta vēstules tālajai zvaigznei apkopojuši Zenta Mauriņa, Ārija Elksne, Jānis Grots. Izrāžu ciklu noslēgs Džeroma Kiltija «Mīļais melis».
Kā saka L.Ņefedova, jubilejas nāk un iet, bet ir jāstrādā, un darāmā tiešām ir daudz. Jauni iestudējumi teātrī, intensīvs darbs pie grāmatas par savu skolotāju Veru Baļunu. Lai gan vecmāmiņa ir aizņemta radošajā darbā, arī mazdēliņš Georgs gaida sev atvēlēto laiku.
Pamazām nodzīvotos gadus sagrupējam pa laika posmiem, un vienmēr paturam prātā darbu: tas bija intensīvāks darba periods, tas – mazāk; tajā laikā paveicu to un to, tajā vēl nepaguvu un tā joprojām. Ja dzīvi mērojam darbā, tad – padarītajā un nepadarītajā.
Viss mūžs darbā pavadīts, bet vai esam noguruši? Nē!
Kamēr dzīvi, vienīgi darbs mūs uzturēs kā piederīgus šai zemei – tik, cik Dievs atvēlējis.
