Apmēram pusgadsimts pagājis no tā laika, kad Jelgavā Ādolfa Alunāna teātris režisores Lūcijas Ņefedovas vadībā mēģināja iestudēt dramaturga Gunāra Priedes lugu “Smaržo sēnes”. Tiesa, kā atceras Alunāna Tautas teātra aktrise Dzintra Zilberta, iestudēšana ilga apmēram mēnesi, varbūt divus.
Režisore paspēja aktieriem sadalīt lomas, katrs saņēma arī lugas eksemplāru. Taču tad negaidot ar Latvijas PSR kompartijas vadības rīkojumu iesāktais darbs tika rupji pārtraukts. Latvijas teātra vēsturē Gunāra Priedes “Smaržo sēnes” ir vienīgā luga, kuras izrādīšanu padomju laikos aizliedza.
Balansēšana uz jaunā un pierastā, pieņemamā un nepieņemamā robežas māksliniekiem raksturīga visos laikos. Tolaik padomju cenzūras apstākļos mākslas darba aizliegšana varēja saistīties arī ar politiskām represijām pret pašu tā autoru. Režisore Lūcija Ņefedova gan uzskata, ka šajā reizē lieli cietēji nebija ne dramaturgs Gunārs Priede, ne arī viņa pati, kas tolaik tikko sāka strādāt Jelgavas kultūras namā Ādolfa Alunāna Tautas teātrī. Apbrīnojamā kārtā Lūcija Ņefedova vēl šobaltdien ir turpat – Jelgavas kultūras namā un savā teātrī. Turpina iestudēt un arī veidot pasākumus.
Lugas manuskripts no draudzenes rokām
“Ar Gunāru Priedi mēs bijām lielos draugos. Es ļoti augstu vērtēju viņu smalkuma, literārās izpratnes un inteliģences dēļ. Sagadījās tā, ka konservatorijā studēju kopā ar Dzidru Bļodoni, kas ar Gunāru bija pāris,” stāstu par to, kā luga “Smaržo sēnes” nonāca Jelgavā, sāk Lūcija Ņefedova. Parasti jau kursabiedri kopā turas, un tieši no draudzenes rokām viņa arī saņēma Priedes drāmas manuskriptu.
Prototips nebija Augusts Voss
“Drāmā “Smaržo sēnes” bija domas, kas mūs aizkustināja. Mēs abas ar režisori Intu Aleksi izspriedām, ka luga ir forša un tā mums jāiestudē. Tas jau laika gaitā bija pierādījies, ka komunisti, kas bija uzticīgi šīm idejām jaunībā, revolucionāro pārmaiņu laikā nonākot pie varas, apauga ar mantu, izvēlējās ērtu mietpilsonisku dzīvi. Tāds bija drāmas galvenais varonis. Kāds bija saskatījis, ka luga ir par Augustu Vosu – Latvijas kompartijas pirmo sekretāru. Priede man teica: “Lūcij, tas man sapņos nebija ienācis. Es tikai vienkārši analizēju situāciju!”,” atceras Lūcija Ņefedova. Viņa piezīmē, ka “Smaržo sēnes” apņēmās iestudēt ne tikai Jelgavā, bet vēl piecos citos, tostarp profesionālajos, teātros. “Taču Jelgavā mēs bijām tikuši vistālāk. Es biju visjaunākā, kultūras ministrs Kaupužs, šķiet, domāja, ka neprotu arī runāt. Tāpēc tiku izvēlēta par sodāmo. Tāda taču bija tradīcija. Kā tas sabiedrībā izskatīsies, ja sodīs piecus teātrus!? Soda vienu – lai pārējie baidās!” ironizē režisore.
Aizstāvēt sevi “vilku bedrē”
Toreiz Lūcijai Ņefedovai pieteica ierasties “smalkā” sanāksmē Kultūras ministrijā, kur bija aicinātas arī viņas paziņas teātra kritiķes Lilija Dzene un Maija Augstskalna, taču viņas “bija gudrākas un neieradās”. Pirmais runājis režisors Pēteris Pētersons. Runājis ļoti gudri un aizstāvējis Priedi. Pēc tam ministrs Vladimirs Kaupužs devis vārdu jaunajai režisorei. Viņa atbildējusi, ka Pētersons jau visu pateica un tur nav ko piebilst. Tad Kaupužs pavēlējis: “Nē, jūs tomēr runāsiet!” Lūcija Ņefedova mierīgi un metodiski ņēmusi un izklāstījusi lugas “Smaržo sēnes” saturu. Pēc tam cēlusies toreizējā Latvijas teātra biedrības priekšniece Lidija Freimane: “Ja cilvēks māk tā izanalizēt lugu, tad par ko viņa ir jāsoda!” Pēc sapulces pienācis klāt arī režisors Ādolfs Šapiro un teicis: “Jūs tādas interesantas domas pateicāt, mums vajadzētu tuvāk iepazīties.” Kāds vecāks kolēģis vēl piebildis: “Ja jūs, meitiņ, šitajā vilku bedrē varējāt parunāt, tad jums ir iekšas!”
“Smaržo sēnes” noraidījums bija jau nolemts citviet. Ministram Kaupužam bija atvēlēts tikai informēt zemāk stāvošos.
Nacionālkomunistu devums atmodai
Lūcija Ņefedova atzīst, ka toreizējās politiskās represijas pārdzīvojusi diezgan mierīgi. Uz gadu viņa bija spiesta aiziet no darba augstskolā – Latvijas Valsts konservatorijā, kur jau bija sākusi pasniegt aktiera meistarību. Drīz profesore Vera Baļuna nokārtojusi, ka viņu paņem atpakaļ. Lūcija Ņefedova netika braucienā uz Franciju, kā arī bija jāpārdzīvo nopulgojums par “nacionālisti” laikrakstā “Cīņa” un žurnālā “Karogs”. Savukārt Gunārs Priede uz laiku teātros netika iestudēts. Taču šis mutiskais aizliegums arī drīz aizgāja pagātnē. Vēlāk Gunāram Priedem piešķīra Darba Sarkanā Karoga ordeni.
Vēl aizvien sabiedriski darbīgais žurnālistikas veterāns Voldemārs Hermanis, kas ilgus gadus strādāja “Cīņā”, uzskata, ka luga “Smaržo sēnes” bija tikai iegansts, lai vecās varas kalpu nomenklatūra mazinātu tautai tuvā dramaturga izredzes tolaik tikt ievēlētam par Latvijas Rakstnieku savienības vadītāju, kas jau bija amats ar sabiedrībā nozīmīgu svaru.
Lūcija Ņefedova teic, ka tajā laikā viņai visvairāk bija žēl “manas partijas mājas cilvēku” Jelgavā. “Latvijas kompartijas Jelgavas pilsētas komitejas pirmajam sekretāram Indulim Aizsilniekam taču ne prātā nenāca kontrolēt, ko es teātrī iestudēju. Viņš Centrālkomitejā “dabūja pa galvu”. Kas notiek Jelgavā? Kas tur iestudē pretvalstiskas lugas?” atceras režisore.
Lūcija Ņefedova uzsver, ka tajā laikā arī kompartijā nāca pie varas inteliģenti cilvēki, kuri bija citādāki. Starp tiem viņa min Jelgavas komitejas Ideoloģijas daļas vadītāju Loniju Rokjāni, Pārslu Geidāni un citus, kuri arī bija augstos amatos un centās nokārtot problēmsituācijas. “Ja kāds lād un lamā tos padomju laikus, tad es saku, ka atmoda varēja notikt arī tāpēc, ka starp kompartijas darbiniekiem bija, kas zināja, kā pasaudzēt šos nacionālās atbrīvošanās un valsts atjaunošanas idejas nesējus,” norāda režisore.
Tolaik Lūcija Ņefedova tika apbalvota ar trim Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstiem, viņai piešķīra LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. Bet atjaunotajā valstī režisore saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeni.
Kurš nodeva?
Ādolfa Alunāna teātrī vēl virmo jautājums – kurš ziņoja par to, ka top “Smaržo sēnes” iestudējums? Dzintra Zilberta domā, ka to nevar tik vienkārši noteikt. Vēlāk aizliegtās lugas iestudēšana taču notika atklāti, un kultūras namā par to zināja daudzi. Var piebilst, ka Gunāra Priedes “Smaržo sēnes” bija Latvijā pirmā luga, kur viens no skatuves tēliem, ļoti izskatās, bija Valsts drošības komitejas darbinieks jeb “viens no cilvēkiem, kuri nepaliek atmiņā” un kas uz jauniešu jautājumu, vai jūs esat čekists, īsti nevarēja atbildēt.
Pirms “sēnēm” – 1967. gadā – Lūcijas Ņefedovas vadībā Ādolfa Alunāna teātrī bija iestudēta Gunāra Priedes luga “Trīspadsmitā”, no kuras tapa Rīgas Kinostudijas filma “Elpojiet dziļi”, kas, tāpat kā “Smaržo sēnes”, tika aizliegta un ceļu pie skatītājiem sāka tikai pēc atmodas.
No drāmas “Smaržo sēnes”
Jurģis. Citi strīdējās līdz nāvei, kamēr piekāpās, bet mūsējie sastādīja kukurūzu strēmelēs gar ceļmalām un neizara nevienu hektāru āboliņa.
Sīmanis. Ne tikai jūsējie, tāpat rīkojās viens otrs arī citur, bet par ko tas liecina?
Jurģis. Ka jādara savs. Kas šodien atcerētos Arhimēdu, ja viņš Sirakūzās klaigādams būtu risinājis Jāņu problēmu?
Sīmanis. Tur tādas nebija.
Jurģis. Gan jau bija – tāda vai citāda. Ap to rībēja bungas un gaisā pacēlās putekļu stabi, bet Arhimēds darīja savu.
Sīmanis. Bet ko tu tagad dari? Latviešu zemnieka viltību, kas viņam palīdzējusi izdzīvot, tu man gribi pasniegt kā nezin kādu jaunu principu mūsdienu problēmu risināšanā…
Jurģis. Aprunāsimies pēc desmit gadiem.
Gunārs Priede (1928–2000)
Viens no ievērojamākiem latviešu dramaturgiem 20. gadsimta otrajā pusē. No 1953. līdz 1999. gadam sarakstījis 45 lugas, no kurām iestudētas 37. Rakstījis arī kinoscenārijus, publicējis rakstus par literatūru, arhitektūru, mākslu, Latvijas kultūras vēsturi. Strādājis Rīgas Kinostudijā, Kultūras ministrijā, Latvijas Rakstnieku savienībā, bijis tās vadītājs.
