Alfreds Egils Puškevičs «Ziņu» lasītājiem pazīstams kā nemiera gars, kas nenoguris dzen latviešu pēdas soda nometnēs tā sauktajā Vjatlagā, kur komunistiskais režīms izsūtīja ap trīsarpus tūkstošus 1941. gada 14. jūnijā arestēto cilvēku.
Alfreds Egils Puškevičs «Ziņu» lasītājiem pazīstams kā nemiera gars, kas nenoguris dzen latviešu pēdas soda nometnēs tā sauktajā Vjatlagā, kur komunistiskais režīms izsūtīja ap trīsarpus tūkstošus 1941. gada 14. jūnijā arestēto cilvēku. Starp tiem bija arī viņa tēvs Ventspils policijas uzraugs Alfreds Puškevičs.
Par pirmajām divām ekspedīcijām uz šo soda nometņu vietu Alfreds Egils Puškevičs ir sarakstījis un ar Ventspils Domes atbalstu izdevis grāmatu «Ekspedīcija «Vjatlags 99»», kas iznāca 2002. gadā («Ziņas» par to jau rakstīja). Nupat septembra beigās man gadījās sastapt šo vīru Lestenē, kur viņš bija ieradies uz leģionāru brāļu kapu iesvētīšanu un sasveicinoties tūlīt piebilda: «Esmu atkal tikko atbraucis no Vjatlaga. Biju tur divdesmit piecas dienas. Iespaidu daudz.» Pēc nedēļas A.E.Puškeviča Jelgavas dzīvoklī tikāmies, lai aprunātos.
Dokumenti ir reāli
Jau 1989. gadā pirmajā Latvijas politiski represēto konferencē, kas notika Ogrē, A.E.Puškevičs stāstīja par savu pieredzi, ko bija uzkrājis, dienējot padomju karaspēkā par virsnieku – kara topogrāfu. Apmēram desmit gadu viņam iznāca būt šajos soda nometņu rajonos. Sešdesmitajos gados, sākoties tā sauktajam Hruščova atkusnim, viņam bija iespēja no dienesta brīvajā laikā apbraukāt šīs vietas. Vairākas reizes A.E.Puškevičs aizbrauca uz Slobodsku, kur izsūtījumā bija Rainis, taču visvairāk viņu interesēja tēva liktenis. Protams, apceļojot šīs vietas, varēja ko vairāk izjust un uzzināt par dzīves apstākļiem Vjatlagā, taču sīkāka informācija tā arī palika slepena.
1995. gadā situācija bija jau cita. Tolaik sabiedrību vairāk interesēja bojāgājušo piemiņas saglabāšana. Izsūtījuma, soda nometņu vietās tika uzstādīti krusti. To darīja ne tikai latvieši, bet arī lietuvieši, poļi, vācieši… Taču kartogrāfam un pētniekam Puškevičam ar to tomēr bija par maz. Viņam vajadzēja dokumentus, kas vēstures izpētē ir viens no neapstrīdamākajiem argumentiem. Viņš organizēja nākamo ekspedīciju 1999. gadā un arī šogad, kad devās uz Vjatlagu viens pats.
Pateicoties iepriekšējās ekspedīcijās iegūtajai nevainojamajai reputācijai, arī šoreiz vecajos Vjatlaga arhīvos tika atrasti vēsturniekiem ļoti interesanti dokumenti. No otras puses, informācija, ko izdevās tur iegūt, it kā nav oficiāla, tai nav Krievijas oficiālo iestāžu, piemēram, Ārlietu ministrijas, legalizācijas zīmogu jeb kāda cita mūsdienās starpvalstu attiecībās pieņemta apstiprinājuma. Tomēr šie materiāli runā savu nepārprotamu valodu.
No A.E.Puškeviča datiem izriet, ka līdz 1943. gadam Vjatlagā nomiris 1600, bet no nometnes atbrīvots ap 800 latviešu. Zināms, ka viņi netika mājās uz dzimteni, bet gan vēl ilgu laiku turpināja vergot specnometinājuma vietās. Šķiet, vēsturniekiem ļoti maz zināms Vjatlaga vēstures posms ir četrdesmito gadu beigas. Beidzamajā ekspedīcijā A.E.Puškeviča rīcībā nonāca saraksts, kurā teikts, ka no 1947. gada 16. aprīļa līdz 1952. gada 6. maijam Vjatlaga soda nometnēs nonākuši deviņi ešeloni, kuros bijis 2350 latviešu, to skaitā 472 sievietes. Vislielākais skaits – 468 vīrieši – 1949. gada 23. maijā. Kā secina pats pētnieks, visdrīzāk tie varētu būt ar nacionālo pretošanās kustību, meža brāļiem saistīti cilvēki. Kāds viņu tālākais liktenis, kurp viņi pārsūtīti, ziņas ir visai skopas.
Interesants informācijas avots ir ieslodzīto uzskaites kartes. Tās A.E.Puškevičs ieguvis lielā skaitā. Tomēr viņa tēva uzskaites kartes tur nav. Varētu būt, ka Ventspils policijas uzrauga kā Latvijas valstij lojāla operatīvā darbinieka lieta tika glabāta kādā īpašā centrā.
Krievijā ir demokrāti
A.E.Puškevičs ir pirmais atjaunotās Latvijas valsts pārstāvis, kuram izdevies nokļūt vismaz vienā pamestā kapsētā, kur, ļoti iespējams, apglabāti četrdesmito gadu beigās mirušie Vjatlaga ieslodzītie. Uz norūsējušajām metāla plāksnēm ziņas ir ļoti trūcīgas, un tomēr tas ir vairāk kā nekas. «Uz šo apbedījuma vietu aizbraukt ir ļoti sarežģīti. Tas iespējams vienīgi ar manevrējošo lokomotīvi pa dzelzceļu, kas izbūvēts starp nometnēm,» piebilst A.E.Puškevičs.
Par savu ziņu vākšanas metodi pētnieks saka tā: «Kad dienēju padomju armijā, tur bija tāds teiciens: «Nekas jau nepazūd, taču ne vienmēr uzreiz, kad vajag, atrodas.» Man ir sava pieredze, kā runāt ar vecajiem un jau atvaļinātajiem Vjatlaga darbiniekiem. Daudz ko nozīmē tas, ka pats, kaut arī pavisam citā struktūrā, esmu bijis padomju virsnieks. Tas ir tāpat kā, ja satiekas, piemēram, divi ķirurgi.»
Vērtējot Krievijas sabiedrības attieksmi pret komunistisko pagātni, viņš stāsta, ka Kirovas apgabalā apmēram ceturtā daļa ir demokrātiski noskaņoti, pārējie pret viņa pētījumiem izturējušies labākajā gadījumā vienaldzīgi. Tomēr, kā pieredzējušais vīrs atzīst, Vjatlaga administratīvā centra Ļesnoje dienesta viesnīcā viņš dzīvojis salīdzinoši ar vietējām prasībām ļoti labos apstākļos. Turklāt uzturēšanās maksa viņam bijusi bez ārzemniekiem paredzētā uzcenojuma. Protams, arī tagadējie Vjatlaga ieslodzītie zinājuši, ka atbraucis ārzemnieks no Rīgas. Interesanti, ka mūsdienās vidēji katru vasaru apmēram trīssimt tā saucamo «zeku» no Vjatlaga mēģinot bēgt. Tas gan ir visai nereāli, jo ceļu purvos un taigā tikpat kā nav. Tomēr labāk Vjatlagu apmeklēt vairāk uz rudens pusi.
