Es pievienojos Gunta Krūmiņa teiktajam («Pusdūšas pusratā», «Zemgales Ziņas» 2. septembrī), ka Jelgavā pusperētu darbu gana.
Es pievienojos Gunta Krūmiņa teiktajam («Pusdūšas pusratā», «Zemgales Ziņas» 2. septembrī), ka Jelgavā pusperētu darbu gana.
Aizsākto domu turpinot, atmiņā pavīdēja sakāmvārds, ka pusdarīts darbs ir kā neaprakts mironis. Viens tāds atbaidošs guļ Blaumaņa ielas malā, proti, pavasarī neizvesto, autovadītāju noplacināto zemju kaudžu izskatā.
Spēkratu īpašnieki, novietojot savus kumeļus ietves malā, saprotamu iemeslu dēļ saslaucītās kaudzītes ik dienas izjauc. Šajā teritorijas daļā valda savstarpēja sapratne. Gods kam gods, nākamajā rītā kaudzītes atkal rūpīgi saslaucītas vienkopus. Bezjēdzība! Vai tiešām reizi par visām reizēm Blaumaņa ielas nelaiķi nevarētu apbērēt šajā gadu simtenī un jauno tūkstošgadi sagaidīt sakoptā vidē?
