Vai tu, lasītāj, vēl atceries savu pirmo balli? Es nerunāju par sasteigtajiem deju vakariem vidusskolā, kad «nedzīvās» mūzikas pavadījumā kādā klasē nācās mīcīties ar tām pašām meitenēm, ar kurām diendienā esi sēdējis blakus solos un pazīsti viņas no matu galiņiem līdz papēžiem. Bet varbūt tev atmiņā ir Natašas Rostovas pirmā balle no «Kara un miera»?
Taču tie ir tikai nieki salīdzinājumā ar pirmo studentu balli, pupu mizas, nekas vairāk! Studentu balle! Tai ir īpašs aromāts, pacēlums un vārdos neizsakāma romantika. Es taču neko nepārspīlēju, piekrītiet man – gan šodienas studenti, gan kādreizējie ar dzīves rudens sabērtām sarmas pārslām matos.
Meža fakultātes tā rudens «iesaukumā» bija sanākuši gandrīz puskurss armiju izdienējušu puišu. Jau iestājeksāmenu laikā Alfons un Juris staigāja krievu armijas zaļajos tērpos ar seržantu zīmotnēm uz pleciem, bet Pēteris nēsāja svītraino matroža kreklu un platas jūrnieku bikses. Mēs, tikko vidusskolu beigušie, šo dzīves vētru rūdīto zeļļu vidū jutāmies kā zaļknābji, kaut arī fakultātes docētāju prasības pret mums visiem bija vienādas.
Beidzās rudens talku mēnesis, kādas pāris nedēļas padeldējām auditoriju solus, tad, vienā rītā uz lekcijām ejot, pie ziņojuma dēļa ieraudzījām spilgtu afišu: sestdienas vakarā Svētes ielā (tagadējā Ekonomikas fakultātē!) studentu balle. Spēlēs Rūdolfa Šteina kapela. Mūsu pirmā studentu balle! Tai vajadzēja būt lieliskai! Protams, Rūdolfs Šteins mums bija tikpat svešs kā, teiksim, Amerikas prezidents, taču no paziņām, kuri studēja vecākos kursos, bijām dzirdējuši, ka šis orķestris spēlējot dievīgi, turklāt ballē taču būs arī meitenes – gan mūsu mežsaimnieces, gan fakultātes saimnieces – melioratores un zemes ierīkotājas.
Sestdien, beidzoties lekcijām, mūsu kopmītnes draudzīgais kolektīvs – Gunārs, Mārtiņš un es – sākām šim vienreizējam notikumam gatavoties ar atbilstošu nopietnību: vilkām ārā no skapjiem vidusskolas izlaiduma uzvalkus, ilgi un rūpīgi gludinājām bikses, pārsējām kaklasaišu mezglus un kurpes spodrinājām tik ilgi, līdz tās sāka spīdēt kā zvaigznes pie naksnīgajām debesīm.
Pa to laiku blakus istabiņā, kur dzīvoja mūsu «armijnieki», skanēja skaļas valodas, un mēs bijām pamanījuši, ka tur iegāja Alfons ar uzblīdušām kabatām, no kurām rēgojās pudeļu kakli.
Vakars un balles sākums strauji tuvojās. Mēs īsti nezinājām, vai studentiem šādās reizēs jāierodas savlaicīgi vai pieņemts akadēmisko ceturksni nokavēt.
Dzirdējām, ka kaimiņi aizslēdz savas istabiņas durvis. Viņi jau devās vai nu uz notikuma vietu, vai varbūt vēl nedaudz «uzlādēties».
«Vai arī mums nevajadzētu nedaudz iedzert?» Mārtiņš pēkšņi ieteicās. Mēs ar Gunāru saskatījāmies. Par šādu tēmu mums bija tikpat miglains priekšstats kā par mēness otro pusi. Ej nu sazini, kā pieņemts: varbūt studentes, jūtot, ka mūsu elpa ir tikpat maiga kā tikko dzimuša briedīša acis un mēs nemaz nesmaržojam pēc vīriešiem, ar mums pat dejot nenāks. «Lai notiek!» Gunārs izteica mūsu kopējo viedokli. «Bet tikai mazu drusciņu – smakai un drosmei.»
Šādi vienojušies, no savas Driksas malas kopmītnes gar fakultātes mācību korpusu soļojām uz Puškina prospektu (tagadējo Akadēmijas ielu), kur atradās veikals «Pie Mārītes» – tagadējā makšķernieku veikala vietā. Tas bija zināmas sabiedrības daļas iecienīta šņabja bode. Mūs interesējošās tilpuma vienības – kortelīša – veikalā nebija, un nācās pirkt veselu pusstopu. To papildinājām ar desas luņķi un veicīgi virzījāmies uz skvēriņu pie «Academia Petrina». Bija jau vakars, kad ierīkojāmies uz soliņa. «Nu tad mēģināsim?» Mārtiņš mūs vaicājoši uzlūkoja. Kas tad cits atlika! Jāatzīstas – es savos deviņpadsmit gados šņabi vēl nebiju garšojis. Šampanieti jubilejas vakaros – to jā! Un pāris pudeļu vīna uz visu klasi izlaiduma vakarā. Bet šņabi – fui! Pārāk nepievilcīgi likās tie vīri, kuri pēc stiprās dziras baudīšanas tenterēja kā slimi ziloņi. Izrādījās – arī mani istabas biedri bija tādi paši amatieri.
Mārtiņš atkorķēja pudeli un nolauza desas gabalu. Glāzes mums, protams, nebija, nācās dzert tāpat – no kakliņa. «Nāc manās iekšās un netrako!» Mārtiņš izsauca kaut kur dzirdētu tostu un iedzēra brangu klunkšķi. Iemalkoja arī Gunārs, tad pienāca mana kārta. Aizmiedzu acis un pacēlu pudeli. Rīkli apsvilināja kaut kas dedzinošs, tas svilināja kuņģi, un mutē palika tāda garša, ka pat pelnos izcepto sīpolu sula, ko māte man bērnībā lika dzert pret iesnām, likās gluži kā ambrozija. No acīm plūda asaras, es klepoju un rīstījos kā diloņslimnieks. Arī Mārtiņa un Gunāra iekšās laikam risinājās līdzīgi procesi. «Pietiek!» viņi vienā balsī atzina. «Šito dziru mēs vairs mutē neņemsim deviņdesmit deviņus gadus.» Bet kur likt pusstopu, no kura bijām nodzēruši labi ja pirkstu biezumu? Nest uz balli vai kopmītni? Kāpēc, ja mums šis šņabis riebās? «Iebāzīsim lielgabalā, lai tur sapūst,» Gunārs izteica oriģinālu domu. Varbūt atceraties, ka pirms apkārtnes sakārtošanas mākslas muzeja priekšā uz paliktņa stāvēja trīs lielgabalu stobri. Vidējā no tiem iegūla mūsu vīrišķības nesekmīgais pierādījums.
Mani istabiņas biedri devās uz balli, bet es vairs tādai varonībai nejutos spējīgs. Galvā kaut kas dūca, un tuvējās pareizticīgo baznīcas torņa atlieku vietā rādījās divi. Aizgāju līdz savai istabiņai, ielikos gultā un momentā aizmigu.
Bet sapnī es biju studentu ballē. Dejoju ar skaistu zilacainu meiteni, valša pagriezienos man sejā sitās viņas gaišo matu stīgas, viņa smaidīdama man kaut ko stāstīja, un es jutos ļoti, ļoti laimīgs. ◆
