Ja darbu padara labi, to reti pamana, ja darbu nepadara, to gan redz. Tā arī ar sētniekiem, kas visbiežāk agri no rītiem vai vēlu vakarā uzkopj viņu pārziņā nodoto teritoriju.
Ja darbu padara labi, to reti pamana, ja darbu nepadara, to gan redz. Tā arī ar sētniekiem, kas visbiežāk agri no rītiem vai vēlu vakarā uzkopj viņu pārziņā nodoto teritoriju.
“Ziņas” Dzintra Lukošjus sastapa dienas vidū, tīrot gājēju ietvi Mātera un Ūdensvada ielas stūrī. “Vai, ko nu jūs mani gribat likt avīzē! Labāk meklējiet kādu NĪP sētnieku. Man jau tas darbiņš pie privātajiem. Vienu laiku strādāju arī NĪP, bet abas teritorijas tīrīt bija par grūtu, tāpēc izvēlējos tikai šo rajonu.”
Dzintras kundze sētniece ir trīs gadus. Pirms pensijas strādājusi tirdzniecībā, zvēru fermā, gaļas kombinātā. Viņa teic, ka sētnieces pienākumi ir ne tikai labs papildienākumu avots, bet arī veselīgs dzīvesveids. “Visgrūtāk ir puteņa laikā. Tad tīri un tīri: no viena gala sāc, nav vēl beigts, kad jau jāsāk no sākuma. Visa diena jāpavada darbā. Bet darāmā pietiek vienmēr. Rudenī lapkritī jāvāc lapas, pēc sniega nokušanas – netīrumu kalni, vasarā jāapgriež košumkrūmi, jāpļauj zāle.”
Brīvajā laikā Dz.Lukošjus labprāt neļauj iesūnot atmiņai, minot krustvārdu mīklas, seko televīzijā raidītajām prāta spēlēm, lasa grāmatas. “Jaunas nopirkt nav naudas, tāpēc pārlasu jau agrāk lasīto. Man patīk klasika,” stāsta sastaptā sētniece, kam puteņa laiks ir grūtākais darba cēliens.
