Realitātes šovi pēdējā laikā kļuvuši par modes lietu. Arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes topošie pārtikas tehnologi jeb «putras» seko tai līdzi – «putru kojās» jau otro nedēļu notiek realitātes šovs «Izdzīvot ar just one – 0 – five».
Realitātes šovi pēdējā laikā kļuvuši par modes lietu. Arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes topošie pārtikas tehnologi jeb “putras” seko tai līdzi – “putru kojās” jau otro nedēļu notiek realitātes šovs “Izdzīvot ar just one – 0 – five”.
Kopmītņu 105. istabiņas saimnieki Kaspars, Egīls un Mārtiņš, stāsta, ka ideja par šovu radusies pamazām. “Gribējām jautrību, turklāt tā bija iespēja “nevārīties savā sulā” un iepazīties tuvāk ar citiem,” stāsta Kaspars. Šis realitātes šovs bijis eksperimentālais variants, taču nākotnē 105. istabiņas puišiem esot lieli plāni – “varētu uztaisīt ko lielu un daudz nopietnāku, varbūt pat vietējo “Talantu fabriku”. Ideju mums ir pilna galva!”
Vērtējot pirmo eksperimentu, viņi atzīst: “Vajadzēja šovu rīkot nedaudz ātrāk, jo patlaban sākusies sesija, un arī mums pašiem derētu pamācīties. Sešiem cilvēkiem mazā istabiņā tas ir pagrūti,” spriež puiši.
Tas nebija 1. aprīļa joks
Kaspars stāsta, ka afišu par šovu viņi izlikuši 1. aprīlī, tādēļ daudzi to uztvēruši kā joku. Pieteicās 11 dalībnieku, taču nopietni pasākumu uztvēra tikai daži.
Realitātes šovs “Izdzīvot ar just one – 0 – five” sācies pirms divām nedēļām. Tajā ik nedēļu no svētdienas līdz piektdienai 105. istabiņas dzīvotāju pulkam piebiedrojas vēl trīs studenti. “Šonedēļ mums bija otrais izlaidums,” smejot teic Egīls.
Puiši cerējuši, ka pieteiksies arī cilvēki, ko viņi zina mazāk vai nepazīst vispār, taču šoreiz šova dalībnieku vidū bijuši mazāk vai vairāk zināmi jaunieši. Lielākoties viņi realitātes šovam pieteikušies, jo nevar sadzīvot ar pašreizējiem istabas biedriem. Tā bijusi laba iespēja “atvilkt elpu”. “Mēs ar visiem dalībniekiem sadzīvojām ļoti labi. Nesaprotam, kā var nesadzīvot ar savējiem!”
Šīs nedēļas šova dalībnieks Uģis “Ziņām” stāsta, ka viņam šis laiks ļoti paticis. “Ja man būtu iespēja, es šeit paliktu uz dzīvi pavisam! Visvairāk patika 105. attieksme pret manu ēdienu,” smejas Uģis. “Pat ja man ir iznācis kas negaršīgs, viņi teic, ka esot labs.” Par vienīgo mīnusu Uģis uzskata to, ka neesot kur nolikt mantas. Tam pievienojas arī istabiņas saimnieki, piebilstot, ka sešiem cilvēkiem tās tiešām neesot kur nolikt – maz vietas.
Viena dullība pēc otras
Visi trīs idejas autori mācās PTF otrajā kursā. Brīvajā laikā viņi spēlē grupā “Brīvais kritiens”. “Grupa pastāv kādus trīs četrus mēnešus. Esam vēl “zaļi”, taču progress ir, un tas ir pats galvenais! Piedalījāmies Putru dienu noslēguma tusiņā “Jelgavas baltajos kreklos”.”
Puiši ik pa laikam izdomā kādu dullību un meklē ko ekstremālu. “Putru dienās kā komandas pieteikumu uztaisījām striptīzu. Pēc pasākuma parādījās pieprasījums, un uz aerobikas festivālu mūs uzaicināja kā viesmāksliniekus,” smej puiši.
“Ik pa laikam kopmītnēs organizējam dažādus pasākumus. Mūsu istabiņa ir vistālāk no komandantes (4. stāvā gaiteņa otrā galā). Taču mums ir paveicies, jo komandante ir ļoti saprotoša – viņai ir “dzelzs nervi”. Esam spēlējuši arī ūdens kariņus, taču pēc tam viss tiek satīrīts. No rīta atnāk apkopēja, un viņai te nav ko darīt.”
Pārsvarā kopmītnēs dzīvojot meitenes, kas esot salīdzinoši klusas un mierīgas. “Mūsu gals ir tas skaļākais. Gaitenī esam taisījuši tusiņu ar dzīvo mūziku. Neesam lielie Jelgavas klubu piekritēji, taisnību sakot, pilsētā lielas izvēles nemaz nav. Tādēļ arī tusiņus organizējam paši; mums ir gandarījums par izdarīto, un citiem arī prieks,” stāsta puiši.
