«Ziņas» nesen (14. augusta numurā) rakstīja par gaidāmo mācību grāmatu padārdzināšanos sakarā ar to, ka uz tām nolemts attiecināt pievienotās vērtības nodokli deviņu procentu apmērā.
«Ziņas» nesen (14. augusta numurā) rakstīja par gaidāmo mācību grāmatu padārdzināšanos sakarā ar to, ka uz tām nolemts attiecināt pievienotās vērtības nodokli (PVN) deviņu procentu apmērā. Mazliet tika skarta arī PVN iekasēšanas prakse ES pašreizējās dalībvalstīs, kas attiecībā uz patērētājiem ir daudz «maigāka». Tomēr pie mums šai ziņā tiek turpināta «citrona spiešana līdz pēdējam pilienam».
Saskaņā ar ziņu aģentūras LETA apkopojumu, sākot no nākamā gada 1. janvāra, Latvijā dārgākas kļūs daudzas preces, to skaitā diemžēl arī medikamenti: to cenu kāpums tiek prognozēts septiņu līdz desmit procentu līmenī, jo šai preču grupai nu arī tiks piemērota deviņu procentu PVN likme.
Visus lūgumus likmi noteikt piecu procentu apmērā Finanšu ministrija (FM) ir noraidījusi, jo trīs dažādas PVN likmes – 18, 9 un 5 procentu apmērā – «apgrūtinātu nodokļa iekasēšanu», tāpēc «jāpaliek pie divām». Milzīgu atšķirību starp divām vai trim likmēm saskatīt gan ir grūti. Taču vēl kuriozāk skan tas, ka FM atsaucas uz nepieciešamību samērot Latvijas PVN likmes ar ES funkcionējošām.
Taču tieši citu valstu pieredze liecina, ka daudzviet nodokļu administrācijas nez kāpēc tiek galā arī ar dažādām likmēm, turklāt zemākā PVN likme nebūt nav deviņi procenti. Par deviņiem procentiem mazākas PVN likmes ir 15 ES valstīs. Viszemākās tās ir Francijā (2,1 procents), Luksemburgā (3 procenti), Itālijā (četri procenti), Grieķijā un Spānijā. Savukārt Grieķijai, Spānijai, Francijai, Īrijai, Itālijai un Luksemburgai nezin kā «izdodas tikt galā» ar trīs dažādu PVN likmju iekasēšanu.
Situācija ar medikamentiem ir vēl sarežģītāka – astoņās ES valstīs medikamentiem tiek piemērotas divas (un pat trīs) dažādas PVN likmes. Acīmredzot šajās valstīs saprot medikamentu sociālo jutīgumu, un tur ir gatavi arī medikamentu finansiālo pieejamību diferencēt. Jau minēju, ka PVN likmes medikamentiem daudzās ES valstīs ir zemākas nekā mūsu FM piedāvātie deviņi procenti.
Vai ir lieki piebilst, ka sabiedrības sašutumu izraisīja arī FM apņemšanās PVN «brīvdienas» izbeigt arī grāmatām – mācību, zinātniskajai un bērnu literatūrai? Te atkal jāatgādina, ka ES ir pieņemts grāmatu biznesu atbalstīt ar nelielu PVN likmi. Grāmatas ar PVN netiek apliktas Īrijā un Lielbritānijā, trīs procentu likme ir Luksemburgā, četru procentu – Grieķijā un Spānijā, piecu – Portugālē un Francijā, sešu – Zviedrijā, Nīderlandē, septiņu – Dānijā, astoņu – Somijā.
Vārdu sakot, jāpiekrīt apkopojuma autoru secinājumam, ka Latvijā politiķi alkatīguma ziņā mēģina pārspēt pat Skandināvijas valstis, kas ir bēdīgi slavenas ar augstām nodokļu likmēm.
Līdzīgi ir ar komunālajiem maksājumiem, kuriem arī no nākamā gada 1. janvāra tiks piemērota deviņu procentu likme, lai gan Lielbritānijā, piemēram, ūdens piegāde vispār netiek aplikta ar PVN, bet daudzās citās valstīs tā likme noteikta trīs līdz astoņu procentu robežās.
Tomēr vēl «eksplozīvāka tēma» ir pārtikas produkti, kas Latvijā tiek aplikti ar 18% PVN likmi. Bagātajās ES valstīs vismaz daļai (nepieciešamāko) pārtikas preču PVN likme ir zemāka.
Sacītais norāda, ka spekulēšana ar nepieciešamību pieskaņoties ES likumdošanai un normām Latvijas ierēdņu izpildījumā dažkārt ir nekorekta: Latvijas valdība padara savu iedzīvotāju dzīvi grūtāku, pat ja mums neviens to neprasa. Tādēļ iznāk, ka PVN no instrumenta valsts labklājības celšanai pārvēršas par ieroci pret mazturīgajiem.
