Pirms mēneša uzzināju, ka būs jādodas uz laukiem svinēt tantes apaļo jubileju. Biju «sajūsmā».
Pirms mēneša uzzināju, ka būs jādodas uz laukiem svinēt tantes apaļo jubileju. Biju “sajūsmā”. Sapratu, ka priekšā viens no pasākumiem, kur gaidāma sēdēšana pie galdiem, runas par to, cik mēs, jaunie, esam izauguši, kā laiki mainījušies. Noteikti arī neiztikt bez gaidāmo vēlēšanu apspriešanas.
Izraudzījos pieklājīgākās drēbes, “uzģērbu” vienmēr mīļo smaidu, un ar ģimeni devāmies pusotras stundas garajā ceļā līdz gala mērķim pa “gludajiem” Latvijas ceļiem.
Kad nonācām galapunktā, skeptiskā attieksme zuda, jo tiešām izrādījās – prieks satikt visus sen neredzētos tuviniekus. Biju domājusi, ka no jaunās paaudzes vienīgā būšu “parakstījusies” uz šo pasākumu, taču maldījos. Arī draugi, brālēni, māsīcas bija tur. Tas priecēja – jautrāka kompānija garantēta. Mums par pārsteigumu, vecāki un vecvecāki ierādīja jaunajiem atsevišķu galdiņu, kur “tusēties”. Parasti liekas, ka sencīšus interesē, ko mēs darām, bet sapratām, ka arī viņiem iekrājies daudz neizrunāta, ko mūsu ausīm laikam labāk nedzirdēt.
Kad jau bija diezgan karošu cilāts un pļāpāts, izdomājām, ka beidzot radiņi mazliet jāizkustina. Ja jau svinības, tad arī jautrību vajag. Noorganizējām dažādas spēles. Varēja tikai apbrīnot, ar kādu dedzību un cīņassparu viņi tajās iesaistījās. Liekas, interesantāk bija vērot no malas nekā piedalīties pašiem. Nopietnā, svinīgā gaisotne bija izkliedēta, sākās īstā jautrība – dejas, dziesmas…
Tas bija viens no tiem tuvinieku pasākumiem, kas bija izdevies. Jāatzīstas, ka liela daļa nopelnu bija mums, jo šaubos, vai bez mūsu iniciatīvas viņi būtu piecēlušies no galdiem. Tāpēc neliels ieteikums – kad gaidāmas it kā garlaicīgās radiņu sanākšanas, kuru dēļ jāatsakās no citām nedēļas nogales izklaidēm, nevajadzētu spītīgi turēties pretim, bet gan visiem kopīgi doties uz tām. Par savu jautrību parūpēsimies paši, arī ierasto “sencīšu” pasēdēšanu pie bagātīga galda nomainīsim pret dzīvespriecīgu izklaidi. Viņi būs mums par to pateicīgi!
Marta
