Domāju, ka daudziem no tiem, kas sen jau izauguši no skolas sola, 1. septembrī rodas svētku izjūta pat neatkarīgi no tā, vai ģimenē ir kāds skolēns vai ne. Arī es, ielās redzot mazākus un lielākus zinātkāros ar gladiolām un asteru pušķiem rokās, priecājos katru pirmo septembra dienu. Un šo pacilātību šogad nemazinās pat tas, ka zinību svētki iekrituši 3. septembrī.Pirms katra mācību un studiju gada sākuma sabiedrību pāršalc diskusiju vētras par izglītības kvalitāti, izmaksām un nepieciešamību. Šonedēļ, sākot interviju, LLU rektors Juris Skujāns man pārmeta, kāpēc nejautāju par lielo augstskolas jubileju. Nenoliedzami, jubileja nozīmīga. Arī augstskolas, ko pati absolvēju, nozīmi neapšaubu. Taču, pēc sarunas izejot pa Jelgavas pils vārtiem, nebiju pārliecināta, ka augstskola domā arī par nākotni un straujo sabiedrības attīstību, nevis tikai atskatās uz dižajiem darbiem pagātnē. Jādomā, jādara… Šie vārdi bieži vien ir arī atbildīgo ministru runās, plānojot izglītības nākotni. Atceros, ka jau pirms desmit gadiem, kad sāku studijas, visos medijos zibēja raksti par to, ka valstij vairs nav nepieciešami juristi, sociologi, ekonomisti. Ko līdzīgu presē un internetā var atrast arī šodien, bet neviens joprojām nav pateicis, cik veterinārārstu vai ainavu arhitektu mums būs nepieciešams pēc gada, pieciem vai desmit.Kamēr «putra vārās», mums jāpaļaujas vien uz saviem spēkiem un izvēli. Zināšanas un intereses, katra izlasīta grāmata un noskriets skolas krosiņš ir tava un mana dzīve rīt un vēlāk. Tāpēc – radošu mums visiem mācību gadu un viedus skolotājus! Lai nākotnē varam priecāties arī par īsto un vajadzīgo lēmumu pieņēmējiem!
