Tas vēl bija 90. gadu sākumā, Godmaņa valdības laikā, kad Jelgavā notika aviācijas svētki. Aerodromā Meiju ceļa galā varēja apskatīt pašbūvētas lidmašīnas.
Tas vēl bija 90. gadu sākumā, Godmaņa valdības laikā, kad Jelgavā notika aviācijas svētki. Aerodromā Meiju ceļa galā varēja apskatīt pašbūvētas lidmašīnas. Šķiet, tur neiztrūka arī jelgavnieka Hūberta Štekeļa, kas no planiera bija uzkonstruējis lidmašīnu. Tā tika pat rādīta ļoti populārajā TV «Labvakarā». Grupu figūras gaisā taisīja izpletņu lēcēji… Tur es iepazinos ar toreizējo rafieti deltaplanieristu sekcijas vadītāju Juriju Spirinu, kas kopā ar rūpnīcas aviācijas kluba biedriem demonstrēja pašbūvētu motodeltaplānu. Tā vārds pa vārdam, un, kad pateicu, ka esmu žurnālists, Jurijs pasmaidīja un piedāvāja «uziet gaisā». Atteikties diez kā nerīmējās. Ievietojos pasažiera krēslā, jautāju: «Kur lai liek rokas?» «Liec tās kabatās,» nomierinoši atteica bezbēdīgie vīri. Padomu neņēmis par pilnu, ar abiem kulakiem iekrampējos divos dūralumīnija stienīšos, kas varbūt bija mazliet resnāki par manu īkšķi. Protams, mani pie sēdekļa piestiprināja arī automašīnas drošības josta. Taču tas tobrīd likās daudz par maz. Noskrējis metrus trīsdesmit, deltaplāns ar virāžu pacēlās gaisā. Apmēram 200 augstumā (kā es sapratu no augstuma mērītāja skalas) pārlidojām pili. Motors, mazliet nošķaudījās, bet tad atkal palielināja apgriezienus. Visjaukākā izjūta bija virs Lielupes – tomēr apakšā kaut kas nosacīti mīksts. Kopš šā savādā, apmēram piecu septiņu minūšu ilgā lidojuma jau pagājuši desmit gadi, tomēr atceros to arī šodien, kad RAF vairs nav.
Gadījās, ka satiku Juriju Spirinu laikā, kad RAF bruka un juka. Atmetot kādas uzņēmuma atjaunošanās cerības, viņš skumji teica, ka varbūt vienīgais, kas pēc gadiem nesīs kādreiz plaši pazīstamās autorūpnīcas vārdu, būs viņa 1990. gadā dibinātais aviācijas sporta klubs «RAFAERO». Tā arī ir noticis.
Lidojums sākās bibliotēkā
Jurijs Spirins ir 1947. gadā dzimis rīdzinieks. Jau no puikas dienām viņam paticis paskatīties uz pasauli no augšas – kāpelēt pa kokiem un pat lēkt no jumta ar lietussargu. Šīs dēkas acīmredzot viņam labi beigušās, taču uz lidotāju skolu jauneklis neaizgāja. Kļūt par kara lidotāju (šo profesiju tolaik varēja apgūt Rīgā), negribējās, un arī līdz civilās aviācijas skolām Jurijs netika. Galu galā iznāca palikt tepat Rīgas Politehniskajā institūtā un studēt elektropiedziņas un automātikas lietas. Aviācijā valdošo garu, kas saistās ar sevišķu precizitāti un atbildību, Jurijs tomēr jau agrākā jaunībā, tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, paspēja izjust, mazliet pastrādājot tēva darbavietā – rūpnīcā ar 85. numuru, kur gatavoja iekārtas lidostām. Neklātienē studējot institūtā, Jurijs sāka strādāt RAF, kas tolaik vēl pilnībā atradās Rīgā. 1973. gadā viņš reizē ar rūpnīcas paplašināšanos kļuva par jelgavnieku un sāka vadīt elektronisko aparātu kontroles laboratoriju. Sapnis par debesīm bija paslēpies kaut kur tālāk sirds dziļumos, bet tad kādu dienu samērā bagātajā rūpnīcas tehniskajā bibliotēkā viņš atrada rakstus par deltaplāniem. 70. gados tas bija pasaulē kaut kas diezgan jauns. Deltaplānu uzbūvēt nebija pārāk sarežģīti, turklāt tam nevajag arī lidlauku, un entuziastu klubi saradās vai visā Latvijā.
No Mangaļu kāpas līdz pasaules čempionātam
70. – 80. gados pavisam RAF tika uzbūvēti seši deltaplāni. Pirmais lidojums no Mangaļu kāpām Ķīšezera krastā Jurijam beidzās pēc dažām sekundēm, kā viņš pats saka, ar degunu smiltīs. Taču ātri vien vīrs lidojuma tehniku krietni uzlaboja, un traumas viņam gājušas secen. 1977. gadā kolhoza «Nākotne» deltaplanieristu kluba organizētajās sacensībās Jurijs ieguva otro vietu (viņa rezultāts lidojuma ilgumā – 32 sekundes), 1989. gadā Erevānā izcīnīja Aizkaukāza kausu, bet 1993. gadā ASV pat piedalījās pasaules čempionātā un 1994. gadā Eiropas čempionātā Francijā.
Kad Baltija ieguva brīvību, deltaplānam drīkstēja pievienot arī motoru un lidot nu varēja ne vairs pusminūti vai pusstundu (ko labvēlīgos apstākļos izdevās sasniegt, paceļoties no Pirtnieku kalna Siguldā), bet pat vairākas stundas pēc kārtas…
No lielā 70. – 80. gadu deltaplanierisma entuziastu pulciņa mūsdienās atlikuši labi ja desmit vīri. Taču ir nākuši klāt apmēram trīsdesmit jauni, turīgi vīri, kurus varbūt ne tik daudz interesē aviosports, bet gan burvīgais lidošanas hobijs. Tādēļ Jurijam, kas ar deltaplānu būvēšanu, remontēšanu un pilotu apmācību nodarbojas jau vairāk nekā desmit gadu, darba nav trūcis. Bieži vien viņa darbnīcā vēlu vakaros ir gaisma, jo pasūtījumi nāk, turklāt, kā Jurijs priecīgi atzīst, ar augošu tendenci: «Kaut pagaidām situācija ir tāda, ka 75% Latvijas iedzīvotāju iztiek ar lielām grūtībām, perspektīva man izskatās rozā krāsā. Kaut arī lēni, tomēr palielinās bagāto cilvēku skaits. Un tiem ir bērni. Kāpēc jaunietim dauzīties pa krogiem, kazino vai vēl kādām apšaubāmām vietām, ja var atrast tādu jauku iespēju palidot!? Deltaplāni cilvēku attīsta ļoti harmoniski. Tas ir – gan tehniski intelektuāli, gan fiziski (deltaplānam nav nekādu hidraulisko ierīču, tas jāvada ar muskuļu spēku), gan, protams, lidojums ir bauda dvēselei. Ir gan kāda problēma: es apmācu pilotu, kas «RAFAERO» klubā ir iegādājies motodeltaplānu (cenas sākas no trīs tūkstošiem latu), tad cilvēks sāk patstāvīgi lidot, taču «aizmirst» nolikt lidotāja eksāmenu un tādēļ arī nesaņem attiecīgu apliecību. Latvijas civilās aviācijas administrācijai pagaidām rokas ir par īsām, lai tādus patvaļīgus lidotājus sodītu, taču lidošana prasa no cilvēka ļoti nosvērtu, nopietnu attieksmi. Es domāju, ka drīz pie mums būs tāpat kā visur civilizētajā pasaulē, kur šīs lietas ir stingri noteiktas.»
Bez nosēšanās – 1000 kilometru
Domājot par šīs sezonas plāniem, Jurijam neliek miera doma pārsniegt 1000 kilometru lidojuma robežu. 1998. gada vasarā viņš jau mēģināja apriņķot apkārt Latvijai. Taču posmā starp Gulbeni un Daugavpili uznāca pārāk liels pretvējš un pēc Vidzemes un Latgales aplidošanas Zemgalei ar Kurzemi vairs nepietika benzīna. Pēc 730 kilometru (deviņām stundām gaisā) veikšanas vajadzēja nosēsties Jelgavā.
Jāpiebilst, ka «RAFAERO» konstruētie motodeltaplāni stundā tērē 10 līdz 12 litru benzīna. Bezvējā ar to stundā var nolidot kilometrus astoņdesmit. Rēķinot to, ka gaisa ceļi, salīdzot ar attiecīgajiem dzelzceļu un autoceļu maršrutiem, ir par 25 līdz 30% īsāki, degvielas patēriņš iznāk apmēram tāds pats kā vieglajai automašīnai. No Jelgavas līdz Daugavpilij Jurijs kopā ar meitu Olgu ir aizlidojis divās stundās un divdesmit minūtēs, kas ir ātrāk, nekā braucot pa zemi. Rietumos ultravieglo aviāciju izmanto diezgan plaši – gan lauksaimniecībā, gan mežkopībā, kas varētu būt ļoti iespējami arī pie mums. Pēc Jurija Spirina domām, būtu arī iespējams patlaban tukšajos RAF korpusos izvērst ultravieglo lidaparātu būvi. Tam, protams, ir vajadzīgs īpašs biznesa talants un ieguldījumi. Bet, ja Jurijam piepildījās sirdī ilgi glabātais sapnis par lidošanu, varētu taču būt arī tā, ka piepildās sapnis par rūpnīcas atjaunošanos, turklāt pavisam citā, augstākā, kvalitātē.
