Nekas šodien tā nesatrauc pasauli kā terorisms.
Nekas šodien tā nesatrauc pasauli kā terorisms. Protams, šī problēma nav radusies vakar. Paši leģendārākie un romantikas apvēsmotākie teroristi Eiropas vēsturē ir vācu Sarkanās armijas frakcijas (RAF – «Rot Armee Fraktion» vācu valodā) pamatlicēji.
Sešdesmito gadu beigās Rietumeiropā modē bija studentu kafejnīcas, kurās pie sienas karājās Mao un Kastro plakāti, brīvi bija pieejama anarhistiska satura literatūra, tika diskutēts par pasaules revolūciju un marihuānas legalizāciju. Kreisais radikālisms jaunatni aizrāva līdzīgi kā tagad «antiglobālisms».
1967. gada otrajā jūlijā Berlīni apmeklēja Irānas šahs. Viņu uzskatīja par amerikāņu marioneti un par visu «sarkano» ienaidnieku. Tas bija pietiekams iemesls protesta demonstrācijai. Kad šaha mersedess tuvojās operai, kur viņam bija paredzēta «Burvju flautas» apmeklējums, studenti mašīnu apmētāja ar olām un tomātiem, ar miltu un akmeņu paketēm. Policija protestētāju savaldīšanai lietoja dzelzs nūjas. «Pret studentiem mēs izmantojām aknu desas taktiku,» Mocarta mūzikas pavadījumā šaham skaidroja policijas šefs. «Iejaucamies starp viņiem, lai atdalītu citu no cita, raujam aiz bārdas, jo tieši bārdainie ir grupu līderi.» Benno Onezorgam bija tikai ūsas, bet tas viņu neizglāba. Benno valkāja sarkanu blūzīti, sandales basās kājās. Kāds viņu noturēja par vadoni. Kārtīgi piekauts, Benno zaudēja samaņu. Vājprāta lēkmē kāds seržants viņu nošāva. Tajā vakarā vēl neviens nezināja, ka viņa sieva ir stāvoklī un ka viņš ir evaņģēliskās biedrības aktīvists un teātra tuvumā atradās nejauši.
Supermārkets ugunīs
Vēl puskailā un asinīs mirkstošā jaunekļa līķa foto nebija publicēts avīzēs, kad tolaik vēl nevienam nepazīstamā mākslas zinātnes studente Gudruna Enslina studentu klubā caur asarām kliedza: «Rīt viņi nošaus mūs visus. Nav nozīmes diskutēt ar koncentrāciju nometņu uzraugiem, pretošanās – tas ir mūsu pienākums.» Un viņa, neievērojot varas aizliegumus, drīz vien sarīkoja protesta akciju: izgatavoja krekliņus ar pret valdību vērstiem lozungiem. Protams, visi to valkātāji tika aizturēti.
Kāds izlēmīgs jauneklis Andreass Bāders Gudrunai piedāvāja aizdedzināt lielāko supermārketu Frankfurtē pie Mainas. Ilgi nedomājot, viņi to arī izdarīja. «Lai Viņi varētu mierīgi iepirkties, tiek nodedzināti veseli ciemi,» attaisnojot karstgalvju rīcību, rakstīja viena no modernākajām tā laika žurnālistēm Ulrika Mainhofa. Viņa savos rakstos mudināja jauniešus pāriet pie darbiem – ņemt rokās automātus un iziet ielās. Arī mūsdienās antiglobālisti jūt līdzi Meksikas, Kolumbijas un Peru partizāniem, kas dedzina makdonaldus.
Kādā pilsētas bārā viena no pagrīdniecēm skaļi lielījās par izdarīto varoņdarbu. Baumas, kā zināms, izplatās ātrāk par infekciju, un jau nākamajā dienā Andreass un Gudruna tika arestēti. Cietumā viņus ilgi neturēja un jau pēc pāris dienām līdz tiesai atbrīvoja. Visticamāk, abiem draudēja naudas sods un nosacīts cietumsods, jo uz tiesu viņi neieradās. Bāders runāja par stingrāku konspirāciju. Tomēr viņu atkārtoti aizturēja un notiesāja uz trīs gadiem cietumā. Mainhofa varoni reklamēja studentu avīzēs. Kāds cits nākamais terorists Horsts Mālers, pazīstams advokāts, uzņēmās Andreasu aizstāvēt, un Bāders cietumā nosēdēja ne vairāk kā mēnesi.
Sirpis, āmurs un «kalašņikovs»
Drīz pēc atbrīvošanas Bāders piedāvāja ar ložmetēju apšaudīt policistu kazarmas. «Diemžēl» viņam neizdevās sadabūt ložmetēju. Lai nenīktu bezdarbībā, Bāders piedāvāja aplaupīt vairākas bankas. Tagad šiem cilvēkiem bija ne tikai nauda un slava, bet arī vārds – Sarkanās armijas frakcija (RAF). Kaut gan viņi Padomju Savienību uzskatīja par lielās idejas lauzējiem un izniekotājiem, visu laiku viņi lasīja Ļeņinu un komunisma traktātus. Parādījās emblēma: Bez bailēm un pārmetumiem
«Rafiešiem» izdevās radīt bezbailīgo tēlu. 1976. gadā RAF darbībai juta līdzi ceturtā daļa Rietumvācijas studentu. Par savējiem viņus uzskatīja tā laika bohēma. Vācu popārta karalis Gerhards Rihters galerijās izstādīja milzīgus krāsainus Gudrunas un Andreasa portretus. Daudzi terora akti tika plānoti tolaik pazīstamo pankmuzikantu un aktieru dzīvokļos. Kontrkultūrai un kreisajam terorismam daudz ir kopīga: pretnostādne «telediktatūrai», kritiskā apziņa, kurai seko nepārprotami tieša rīcība. Šo iemeslu dēļ šīm abām grupām nebija iespējams nesatikties. «Mums ir vajadzīga pasaule bez privātā īpašuma un banku diktatūras, bez policijas sadisma, parlamentāra balagāna un preses idiotisma, bez izkropļotas ģimenes, cietuma un armijas,» bieži skanēja no RAF līderu lūpām. «Tikai hipiji.» Bet savas idejas pilnveidot viņi centās ne pēc bohēmas principiem, bet ar granātām un trotilu, vēsturei upurējot gan sevi, gan laikabiedrus.
Kādā brīdi «rafieši» izjuta savu visvarenību, lielākā daļa Rietumvācijas sabiedrības un valdošā vara dzīvoja stresā. Tomēr viņus arestēja citu pēc cita. Brīvībā palikušie draugi juristi gatavoja nopietnu aizstāvību.
Bāders Sarkano armiju vadīja no cietuma kameras. Cietuma administrācija pastiprināja stigrību. Ieslodzītie sarkanarmieši, kuru skaits jau septiņdesmito gadu vidū sasniedz gandrīz simts biedru, atbildēja ar badastreiku. Tas ilga astoņdesmit trīs dienas. Nomira kāds kinematogrāfijas institūta students.
1976. gada devītajā maijā žurnālisti Ulriku Mainhofu atrada kamerā pakārušos. Jau sākumā prese apstrīdēja pašnāvības faktu, apgalvojot, ka tā esot bijusi slepenā tiesa. Uz bērēm ieradās vairāk nekā četri tūkstoši studentu, tērpušies melnās maskās. Viņi augsti paceltu nesa lozungu ar uzrakstu «Biedre Ulrika, revolūcija atriebsies taviem pāridarītājiem!», zem tā bija RAF emblēma.
Ulrikas nāve bija kā signāls visiem brīvē palikušajiem frontes biedriem. Jau 1977. gadā RAF «notiesāja» un «sodīja» VFR ģenerālprokuroru, «Dresden Bank» prezidentu, Vācijas Rūpnieku savienības biedru un bijušo esesieti Šlaieru. Sabiedrība visapkārt juta lidojam rafiešu lodes. Kā atbildes reakcija sekoja beztiesas RAF līderu sodīšana ar nāvi. Kamerās nogalinātus atrada Bāderu un Gudrunu.
Oficiāli RAF beidza pastāvēt 1977. gadā, neilgi pēc abu līderu nāves. Bet vēl ilgi, līdz pat 1993. gadam, slēpjoties zem RAF brenda, norisinājās asiņainas slepkavības, no kurām visskaļākās bija vairāku amerikāņu ģenerāļu, NATO pārstāvju Eiropā, nogalināšana, «Siemens» un «Deutche Bank» direktoru slepkavības.
Revolūcija sev
Protams, varam šos cilvēkus uzskatīt par romantiskiem varoņiem, vienlīdzības un taisnības cīnītājiem, bet, manuprāt, pārlasot daudzus literatūras avotus un pārskatot dokumentālā kino lentes, jāsecina, ka tā drīzāk bija cīņa cīņas pēc, konflikts, džihads, kas pārvērties dzīves jēgā, sevis pacelšanā varoņu kārtā, bet marksisms – tukša skaņa, aiz kuras slēpt nežēlīgās izdarības.
