Aitu un kazu, kuru astroloģiskajā zīmē tiks pavadīts šis gads, audzēšanai Latvijā ir labvēlīgi apstākļi.
Aitu un kazu, kuru astroloģiskajā zīmē tiks pavadīts šis gads, audzēšanai Latvijā ir labvēlīgi apstākļi.
Lai arī pieprasījums pēc nozares produktiem ir gan vietējā, gan Eiropas Savienības (ES) tirgū, ražošanas apjomi vēl nav tik lieli, lai kazkopību varētu uzskatīt par rentablu. Taču kazu audzētāji meklē un atrod arvien jaunas iespējas. Šoreiz ciemojāmies pie kazkopjiem Bauskas rajona Codes pagasta «Stropiņos».
«Stropiņos» saimnieko Ingūna Mediņa kopā ar dzīvesbiedru Jāni, pēc profesijas agronomu. Saimniekot palīdz arī abi dēli, no kuriem viens tikko atgriezies no armijas, bet otrs dosies dienēt, un audžumeita. Kazas viņi audzē kopš 1995. gada un savulaik, tāpat kā mūsu rajona kazu audzēšanas lietpratēji Māra un Aivars Liepiņi Cenu pagasta «Līcīšos», sākuši ar divām vietējās izcelsmes kazām. Mazliet vēlāk iegādātas Zānes šķirnes kazas un āzis un likvidēti pārējie lopi – govis, cūkas, truši, vistas, pīles, kas turēti savai iztikšanai. Pašlaik saimniecībā ir ap 70 kazu un divi āži. Dzīvnieki pieder Latvijas vietējai un Zānes šķirnei, bet saimnieki skaidro, ka brūnajām kaziņām jūtamas Alpu asinis, melnajām senči cēlušies no pirmās brīvvalsts gados Latvijā ievestajām Dagenburgas un Tīringas šķirnēm.
Lauksaimniecībā izmantojamā zeme saimniecībā ir 5,4 hektāri, bet 21 hektārs tiek nomāts. Saimnieki paši audzē graudus un vāc sienu lopbarībai, taču viņiem nav savas tehnikas. Viņi vēlas iegūt bioloģiskās saimniecības statusu, un aizvadīts pirmais pārejas gads.
Grib saimniekot bioloģiski
«Pēc kolhoza izputēšanas strādājām sev un cerējām, ka kazas cels mūsu ģimenes dzīves līmeni, bet iet kā pa kalniem. Tomēr šķiet, ka kazkopība ir paliekoša,» uzskata Ingūna. No 2001. gada «Stropiņi» ir šķirnes kazu audzēšanas saimniecība, bet tiek slaukts arī piens un pašu ģimenes, draugu un pircēju vajadzībām gatavots kazas siers. Reizi nedēļā saimniece mēro ceļu uz Rīgas tirgu, pa ceļam apmeklējot arī Bauskas klientus.
Jau divus gadus saimnieki par šķirnes kazām saņem subsīdijas, bet šķirnes dzīvnieku audzēšanas saimniecības statuss katru gadu ir jāatjauno. Par 55 ragainēm saņemtas sausuma kompensācijas. Pagaidām kazas citiem audzētājiem pārdod maz, bet audzē galvenokārt sava ganāmpulka paplašināšanai. Tas saistīts ar pircēju maksātspēju, jo cilvēkiem pat 40 – 50 latu par kazu šķiet dārgi, lai gan tās patiesā vērtība ir ap 120 latu. Ingūna arī uzskata, ka, tikai paši audzējot, var īsti zināt, ko lopiņš ēdis un kādu atdevi no tā var gaidīt. «Pērkot no citiem, nereti gadās, ka pārdevējs iestāsta, ka kaza dos piecus sešus litrus piena, bet dod tikai divus trīs,» viņa piebilst.
«Stropiņu» kazas dzīvo spartiskos apstākļos – šķūņos zem jumta –, bet var tikt arī ārā pastaigāties, un to viņas labprāt dara pat mīnus 25 grādu salā. Pašlaik kazas ir aizlaistas ciet, un februāra beigās sāks dzimt jaunā paaudze. Saimniece stāsta, ka kaziņas atstās pie mātēm, kā to paredz prasības bioloģiskajām saimniecībām, bet āžus likvidēs. Pērn piedzimušas ap 30 kazu meitenes, un Ingūna cer, ka arī šogad to nebūs mazāk.
Bioloģiskās saimniecības statuss paredz arī atteikties no ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem. Traki jau izskatoties, ka lauks aizaudzis nezālēm, toties, to nopļaujot, salmus bez bažām var izbarot kazām un iegūt ekoloģiski tīru produkciju.
Kopā strādāt ir vieglāk
Ingūna Mediņa jau trešo gadu darbojas Latvijas Kazu audzētāju apvienībā. Arī mūsu pirmā tikšanās notika Ozolniekos, kur kazkopji pulcējās, lai spriestu par jaunajiem subsidēšanas noteikumiem, izstādēm un to, kā šogad strādāt. Pašlaik organizācijā apvienojies 15 audzētāju un klāt nāk arī jauni.
Bauskas rajonā Ingūna ir lielākā, bet ne vienīgā kazu audzētāja, ir arī mazāki kazkopji, tādi, kuriem pieder tikai viena divas kazas. Viņiem apvienība daudz palīdzēt nevar, un attīstība atkarīga galvenokārt no pašu uzņēmības. Nenoliedzama ir kazas piena augstā uzturvērtība un ārstnieciskās īpašības. Ja arī no liela biznesa nekas neiznāks, ģimenes, radu, draugu un kaimiņu veselībai labums tiks noteikti. Par to kazu audzētāja pārliecinājusies pati, jo, kamēr tiek dzerts kazas piens, viņas ģimenē ar saaukstēšanās slimībām neviens nesirgst. «Stropiņu» saimniece Bauskas lauksaimniecības konsultāciju birojā vada kazu audzētāju interešu grupu un labprāt ar padomu palīdz citiem. Ingūna stāsta, ka pēdējā laikā interese par kazu turēšanu palielinās, acīmredzot pateicoties valsts atbalstam. Tomēr viņa ievērojusi arī kādu negatīvu iezīmi. Lai gan kompensāciju par pērnās vasaras sausuma nodarītājiem postījumiem varēja saņemt arī vienas un divu kazu, aitu vai govju īpašnieki, ceturtā daļa no Bauskas rajona vairāk nekā 3000 saimniecību to nesaņēma. Izrādījies, ka dažs labs bez naudas palicis tikai tāpēc, ka mājās nav varējis atrast govs pasi…
Maina govis pret kazām
Ingūna Mediņa labi pārzina sava rajona lopkopju situāciju, rūpes un raizes, jo ir ne tikai kinoloģe, bet arī lopkopības pārraudze gandrīz visos rajona pagastos. Viņa uzsver, ka pārraudzībā paliek aizvien mazāk fermu, cilvēki lopus likvidē vai arī spriež, ka nav jēgas govi sēklot – labāk lecināt ar bulli….
«Lopkopība ir smaga nozare. Darba daudz, bet atdeve maza, turklāt darbs ir fiziski ļoti smags un netīrs. Kazkopība ir viena no tīrākajām un salīdzinoši vieglākajām lopkopības nozarēm, varbūt arī tāpēc daudzi, sevišķi vecāki lauku ļaudis, likvidē govis un pāriet uz kazu audzēšanu. To izdarījuši, viņi jūtas ļoti apmierināti un teic: «Kur mēs bijām agrāk!»,» skumji atzīst pārraudze.
Kaza barības ziņā ir neizvēlīgāka par govi, ēd rupjāku barību. Savā saimniecībā ziemā Ingūna kazām izbaro veselus graudus, bet vasarā tos rupji samaļ. Par kazu ēdināšanu un turēšanu interesanti bijis aprunāties ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesoru Jāzepu Sprūžu, kas saimniecībā ieradies vērtēt kazas. Saimnieki arī paši regulāri vērtē un brāķē ragaines, lai ganāmpulkā paliktu tikai lielākie un labākie dzīvnieki. Profesors Sprūžs «Stropiņiem» «licis aiz auss», ka vajadzētu vismaz 50 slaucamu kazu. Pašlaik to ir 30, un saimnieki izrēķinājuši, cik mēnesī var iegūt piena, nosprieduši, ka tas jāpārdod lielākiem pārstrādātājiem – «Līcīšiem». «Vismaz būs regulāri ienākumi, jo nevar taču dzīvot tikai no subsīdijām vien,» spriež saimniece.
Arī kazas tiks Eiropā
Saimnieks Jānis uz jautājumu par cerībām uz ES atbalstu saka īsi: «Ja Latvija iestāsies Eiropā, arī kazas tur tiks. Tā kā Eiropas valstīs kazas siers ir cieņā, mums būs ko darīt.» Pirmais solis jau paveikts – iegādāta «De Laval» slaukšanas iekārta un piena dzesētājs. Vēl tikai jālabiekārto un Eiropas prasībām jāpielāgo slaukšanas zāle – jāapmet un jānokrāso sienas, lai viegli var nomazgāt netīrumus. Kazām jānodrošina pastāvīgi pieejams dzeramais ūdens, arī tādā salā kā pašlaik, kad saimnieki kaziņas dzirda ar siltu ūdeni. ES prasības paredz iezīmēt jau divas nedēļas vecus kazlēnus, tāpēc iegādātas jaunas tetovēšanas stangas. Kazkopji šogad cer tikt arī pie lauksaimniecības tehnikas. «Kazas gadā mūsu cerības ir tādas kazaini ragainas. Ceram, ka kazas mūs tomēr «izvilks»,» smej Jānis.
***
Skaitļi un fakti
Vislielākais kazu skaits – 29 000 mājdzīvnieku – Latvijā reģistrēts 1950. gadā. Taču jau 1960. gadā tas samazinājās līdz 20 000.
Vismazāk – 5000 kazu – reģistrēts no 1985. līdz 1990. gadam.
No 1991. līdz 1994. gadam Latvijā bija 6000 kazu, un turpmāk vērojama tendence dzīvnieku skaitam palielināties.
2002. gadā Latvijā reģistrēts 11 500 kazu.
Kazas spēj dot pienu 12 – 15 reižu vairāk par savu dzīvmasu, bet govis – tikai 5 – 8 reizes vairāk.
