Jau gandrīz mēnesi Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāms jauns eksponāts – zemnieces Zīles tēls. Viņa bija vārdotāja un savas nodarbošanās dēļ tika sadedzināta. Zīle papildina muzeja ekspozīciju, stāstot par Kurzemes-Zemgales hercogistes vēsturi, kuras neatņemama sastāvdaļa ir raganu prāvas.
Jau no seniem laikiem buršana, zīlēšana jeb nākotnes paredzēšana cilvēkiem nav sveša, tā bijusi izplatīta nodarbošanās un pat profesija. Senās Romas laikos bija pieņemts likums, kas par buršanu paredzēja naudas sodu, ja tika pierādīts šādi kādam nodarīts kaitējums. Arī kristietības laikā, par spīti tam, ka buršana uzskatīta par grēku un tādēļ aizliegta, ticība zīlniekiem un ļaunumu nesošām burvestībām bija plaši izplatīta. Viduslaikos par raganām un burvjiem uzskatīja cilvēkus, kuri savas dvēseles bija pārdevuši velnam. Kristīgās baznīcas vadībā laiku pa laikam tika organizēta raganu un burvju vajāšana, tiesu prāvas un izpildīti sodi. Laika gaitā radās raganu un burvju «speciālisti», tika izstrādātas rokasgrāmatas ar norādēm, kā raganas un burvjus atpazīt pēc izskata, nodarbošanās un uzvedības.
Raganu medības aptvēra visus kontinentus. Eiropā tās rīkotas tieši protestantu zemēs un augstāko punktu sasniedza ar protestantisma ieviešanu. Raganu medības aptvēra Eiropas lielāko daļu un ilga apmēram trīs gadsimtus. Sevišķi izplatītas raganu prāvas bija vācu zemēs, un tās notika ar Mārtiņa Lutera svētību. 1522. gadā M.Luters rakstījis, ka raganas zog pienu, izsauc sliktu laiku, uzsūta cilvēkiem kaitējumu, atņem kājām spēku, šūpuļos moka bērnus, mudina cilvēkus «uz mīlestību un ķermeņu saskarsmi», un saucis par velna padauzām. M.Luters bija stingrā soda atbalstītājs – lai iegūtu pierādījumus, raganas tika spīdzinātas un pēc tam sadedzinātas.
Folklorists, literāts, kultūras vēsturnieks Kārlis Straubergs uzskatījis, ka priekšstati par raganām Latvijas teritorijā pilnīgi noformējās 16. gadsimta otrajā pusē. Līdz tam raganas jēdzienā ne vienmēr tika ielikta negatīva nozīme, bet vēlāk tā kļuva vienīgi negatīva. 16. gadsimts ir laiks, kad Eiropas lielākajā daļā un arī hercogistē, kaut ne tik masveidīgi, sākās raganu vajāšana. Kurzemes-Zemgales hercogistē raganu prāvas notika visu tās pastāvēšanas laiku (1561–1795), sodīti tika arī vārdotāji un pūšļotāji.
Skaistās un gudrās
Parasti ar raganošanu nodarbojās sievietes, bet šī nodarbe nebija sveša arī vīriešiem. Latviešu tradicionālā ragana bija sieviete izlaistiem matiem, basām kājām un piena spainīti rokās. Par raganām dēvētas arī ļoti gudras sievietes, tādas varēja sastapt agrās vai vēlās stundās pļavās un mežos, lasot zālītes. Tāpat par raganām tika uzskatītas ar neparastu skaistumu apveltītas sievietes. Savukārt par vilkačiem varējuši pārvērsties tikai vīrieši. 1592. gadā ceļotājs Džovanni pēc Kurzemes-Zemgales un Pārdaugavas hercogistes apceļošanas esot teicis, ka te katra sieviete ir ragana, nodarbojoties ar buršanu un, pārceļot kreiso kāju pār slotas kātu, lidojot uz raganu sanākšanas vietu.
Tā kā mācītāju pienākums bija cīnīties ar māņticību, kurā sakņojās «raganu būšanas», tad viņi bija pirmie, kas pierakstīja, pētīja un pat publicēja savas teoloģiski filozofiskās pārdomas par to. Ar buršanu saistītas lietas atrodamas baznīcu vizitācijas protokolos, baznīcu grāmatās, mācītāju personiskajās piezīmēs. Vācu mācītāji pirmie arī sāka pierakstīt latviešu tautas ticējumus.
Raganu prāvas piederēja pie kriminālajiem tiesvedības procesiem, un katrai sabiedrības kārtai sods tika piemērots atšķirīgi. No 1552. gada vācu teritorijās darbojās imperatora Kārļa V izdotie noteikumi «Karolini», kas reglamentēja raganu medības un attieksmi pret aizdomās turamajiem. Kurzemes- Zemgales hercogistē šie noteikumi tiesvedībā zināmā mērā tomēr tika ievēroti. Krimināllietās, sevišķi burvju un raganu prāvās, apsūdzētajam rādīja spīdzināšanas rīkus un piedraudēja likt tos darbā. Ja apsūdzētais nepiekāpās, sākās spīdzināšana, piemēram, perot, presē spiežot roku un kāju pirkstus. Parastais sods bija sadedzināšana. Raganu prāvas varēja notikt gan pilsētās, gan muižās. Jelgavā burvjus tiesāja, bet soda izpildīšanas vieta bija Bauska. Ar laiku sadedzināšanu uz sārta sāka aizstāt ar «humānāku» sodu – pēršanu, izraidīšanu, kauna zīmes iededzināšanu vai baznīcas sodu.
Hercogienes zālītes
Arī hercogs un viņa ģimenes locekļi bija iesaistīti raganu prāvu procesos. Ir saglabājies hercoga Jēkaba audžumātes un hercoga Frīdriha sievas hercogienes Elizabetes Magdalēnas sekretāra Mihaela Seržē ziņojums hercogienei viņas uzturēšanās laikā Svētes pilī. Hercogienes sekretārs 1638. gada 6. aprīlī ziņoja, ka notikusi tiesas izmeklēšana pret kādiem Apelu un Zīli, kurus pirms sadedzināšanas Bauskā buršanā apvainojusi Rūteru Ilze. Arī pēc vairākkārtējas spīdzināšanas abi savu vainu nebija atzinuši. Zīle stāstījusi, ka protot labi ar apvārdotu sāli ārstēt lopus un neko ļaunu nedarot. Bet, tā kā, pēc tiesneša ieskatiem, vārdošana iedarbojas tikai ar velna palīdzību, Zīle sadedzināta. Apela lietā nolemts nopratināt Mežotnes krodzinieku Evertu, kuru Apels esot nobūris slimu, bet pēc tam izdziedinājis. Ja Apela vainu apstiprinās, arī viņu sadedzinās.
Pati hercogiene labi piepratusi ārstēšanu ar ārstnieciskajiem augiem. Dobeles pilī hercogienei bija aptiekas dārzs un aptieka ar aptiekāru. Ir saglabājusies aptiekāra vēstule, kurā viņš konsultējas ar hercogieni par zāļu izgatavošanu un ziņo, kādi augi aug aptiekas dārzā. Aptiekārs stāstīja, ka togad labi augušas rozes, un interesējās, kā izmantot rožlapas. Ārstnieciskiem nolūkiem hercogiene pasūtīja dažādus augus no ārzemēm, tajā skaitā augļus.
Ir saglabājies arī kāds raganu prāvas detalizēts apraksts. Pie atbildības 1697. gada 6. jūlijā tika saukts Nurmuižas (tagad – Lauciena Talsu novadā) zemnieks Sviķu Sīmanis, kurš nodarbojās ar darvas dedzināšanu. Viņam apsūdzību izvirzīja seši cilvēki, bet pieaicināts tikai viens liecinieks. Sviķu Sīmani apvainoja vairāku gadu ilgušā buršanā, turklāt viņu apsūdzēja arī slepkavībā. Tiesas prāva ilga četras dienas, Sviķu Sīmanis tika spīdzināts. Apsūdzētāji zvērēja, ka cienīgajai tiesai visu, ko sūdzējuši un teikuši, nav darījuši ne aiz draudzības, nedz kāda ienaida, bet visu teikuši, kā tas patiesībā ir noticis. Tā kā Sīmanis neatzinās, pēc tā sauktās pierunāšanas (stāstīšanas par spīdzināšanu) tiesa pieņēma starplēmumu par stingro pierunāšanu, tātad spīdzināšanu.
Pēc spīdzināšanas apsūdzētais Sviķu Sīmanis atzinās buršanā, atzinās, kas iemācījis burt un kam viņš kalpojis, bet līdzzinātājus un citus burvjus atteicies nosaukt. Tomēr ceturtajā dienā nosaucis vēl lielākus burvjus par sevi – spriežot pēc vārdiem, divus zemniekus. Taujāts par citiem viņam zināmajiem burvjiem, vēl minējis deviņus apkārtnes lielākos saimniekus. Sviķu Sīmanis arī atzīts par vainīgu zemnieka nonāvēšanā. Prāvas protokolu parakstīja pieci cilvēki. Kas noticis ar visiem deviņiem buršanā apvainotajiem saimniekiem, nav zināms, bet viens no nosauktajiem zemniekiem burvjiem 1698. gadā tika sadedzināts.
Ogas par krusu
Plašas ziņas par latviešu tautas ticējumiem un buršanu var smelties Breslavas ārsta Johana Kanolda krājumā, kas iznāca 18. gadsimta divdesmitajos gados. J.Kanolda vērību bija saistījušas ārzemēs izplatījušās valodas, ka Kurzeme esot tipiska burvju, raganu un vilkaču zeme. Lai iegūtu informāciju, J.Kanolds bija vērsies pie Kurzemes mācītājiem un sevišķi garu atbildi saņēmis no Mežmuižas mācītāja Zāmuela Raneja, kurš pats arī ticēja raganu esamībai un varēja sniegt daudz «faktu». J.Kanolds bez grozījumiem tos ar turpinājumiem publicēja, bet savos komentāros ar racionāliem argumentiem apšaubīja. Par to Z.Ranejs jutās ļoti aizskarts un iesūtīja jaunus materiālus.
Kādā 1720. gada saulainā jūlija dienā Blankenfeldes muižas ganu meita Made, pamezdama gaisā ogu sauju, izsaukusi pēkšņu krusu, kas nodarīja lielu postu druvām. Savukārt pēcpusdienā viņa pūtusi dvašu strautā, kas tūlīt pat pārklājies ar ledu. Blankenfeldes dzimtkungs par šiem darbiem licis Madi ar pātagu izdzīt no muižas. Ganu meita kopā ar māti, kurai bijis tāds pats vārds, pārcēlušās uz dzīvi Lietuvā. 1721. gadā, gadu pēc šiem notikumiem, muižas kūtī vienā naktī nobeigušies pieci teļi. Nopratinot meitas Trīni un Gertu, kuras agrāk draudzējās ar Madēm, noskaidrojās, ka tās atriebībā pret muižnieku Medemu teļus nomirdinājušas. Tas paveikts, apvelkot kūtij sarkanu pavedienu un iebāžot kaut ko teļiem mutē. Tapa zināms, ka meita Made Jāņu naktī bijusi kūtī, zīdusi govju pienu, apspļaudījusi pakšus, tad muižas laukos ierakusi olas, teikdama, lai tur neviens grauds neaugot. Abas Mades esot pratušas pārvietoties pa gaisu kā putni. Medems panācis, ka Mades izdotas no Lietuvas un tikušas tiesātas. Tiesu sprieda trīs Hallē studējoši juristi. Nolēma, ka pie visa vainīga bijusi vecā Made, tādēļ tai piesprieda sodu sadedzinot, vispirms nocērtot galvu. Jaunajai Madei iededzināja kauna zīmi un ar slotas kātu padzina no muižas. Līdzzinātājai Gertai, kura bija centusies apgūt no Madēm raganošanu, piesprieda rīkstes un baznīcas sodu, bet Trīni, kura tikai skatījusies, attaisnoja.
Zinātne glābj dzīvības
Aktīvas raganu medības Eiropā sākās renesansē, bet noslēdzās apgaismības laikmetā. Pamazām raganu parādību Eiropā sāka apskatīt no zinātniskā viedokļa. Sevišķi to veicināja fakts, ka raganošana un māņticība lielā mērā bija saistītas ar meteoroloģiju, dažādām dabas parādībām. Uzkrātās zināšanas medicīnā un dabas novērojumos uz notiekošo lika paraudzīties no cita skatpunkta un neuztvert neizprotamo kā buršanas rezultātu. Tas palīdzēja arī secināt, ka daudzi raganu prāvās apsūdzētie cilvēki nav vainīgi, spīdzināšanu laikā iegūtām liecībām nav vērtības. Raganu prāvas tika izmantotas, lai tiktu galā ar konkurentiem, varētu piesavināties īpašumus, atrisinātu problēmu, ko radīja lepras slimie, kas tolaik bija lielā daudzumā.
Māņticība un buršanās līdzinājās pandēmijai, kuras apkarošanā iesaistījās kristīgā baznīca, vēlāk arī profesori, zinātnieki un citi progresīvi un humāni domājoši cilvēki. Savu ieguldījumu māņu atmaskošanā devis arī Gothards Frīdrihs Stenders, kurš uzskatīja, ka «velna būšanas» un tām piedēvētie darbi ir izdomājums un blēņas, «kas bezprātīgas ir, kas no blēdniekiem daudzinātas, caur vecu bābu valodām apstiprinātas un no nejēgām cienītas top, bet par ko prāta ļaudis kaunas» (1789). Agrāk tika izdoti darbi, kā, piemēram, divu vācu mūku 15. gadsimtā sarakstītā raganu apkarošanas rokasgrāmata «Raganu veseris», kas 200 gados bija izdota 29 reizes, bet ar laiku sāka parādīties darbi, kas mēģināja «vest pie prāta» un pierādīt raganu prāvu fanātismu. Baznīca to mēģināja paveikt, apgalvojot, ka buršana ir grēks, un par to solot elli. Tiesu sistēma izpildīja raganu prāvas, savukārt paši cilvēki gādāja upurus. Neapšaubāmi, buršana pastāvēja, un tikpat neapšaubāmi, ka tika sadedzināti arī nevainīgi cilvēki. ◆
