Pirms dažām dienām pie manis vērsās kāda vecmāmiņa un apmulsusi stāstīja: «Manam mazbērnam skolā jāģērbjas par velnu.
Pirms dažām dienām pie manis vērsās kāda vecmāmiņa un apmulsusi stāstīja: «Manam mazbērnam skolā jāģērbjas par velnu. Humanitārā klase, kurā viņš mācās, iestudējusi uzvedumu Helovīna svētkiem – un ko tagad viņš, kristīgi audzināts zēns, lai dara?!» Līdzīgi karnevāliski pasākumi bija iecerēti arī citās skolās, un mēs ar sievu nolēmām todien atstāt savus bērnus mājās.
Kāpēc šī reakcija tik asa? Kas tad ir Helovīna svētki? Ja mēs paskatāmies Oksfordas universitātes izdotajā vārdnīcā, tad skaidrojums, vienkārši ņemot, ir raganu, mošķu, spoku dzīres. Helovīna svinēšana viduslaikos zināmā mērā bija kā teatrāls pretmets 1. novembrī katoļu baznīcas svinētajai Visu svēto dienai, lai svētumu spilgtāk izceltu. Jāpaskaidro, ka katoļi šajā reizē piemin un godina baznīcas svēto kārtā kanonizētās izcilās vēstures personības, sākot ar Romas impērijas laikā nežēlastībā kritušajiem garīdzniekiem un beidzot ar nesen aizsaulē aizgājušo Māti Terēzi. Luterāņi savukārt 31. oktobrī atceras reformācijas celmlauzi Mārtiņu Luteru, kas, būdams Vitenbergas Katoļu universitātes profesors, 1517. gadā tieši Visu svēto dienas priekšvakarā nāca klajā ar savām 95 tēzēm, ar to veicinādams ticības atbrīvošanu no dažādiem sārņiem.
Gan viduslaiku, gan mūsdienu rietumu sabiedrībā attiecībā uz Visu svēto dienu, Tīcības atjaunošanas dienu un Helovīnu ir saglabājies kāds līdzsvars. Tur ir raganu un spoku izrādes, tomēr lielā pārsvarā godbījīgi dievkalpojumi baznīcās. ASV un Rietumeiropā tradicionālo konfesiju draudzēm pieder dažkārt pat vairāk nekā 90% valsts iedzīvotāju. Latvijā šis procents ir mazāks par desmit, turklāt retā skolā tiek pasniegta ticības mācība (bērnu vecāki to neprasa…), un izskatās, ka mūsu sabiedrībā pieņem tikai vienu – destruktīvo – filosofiskā pretmeta pusi, turklāt ārkārtīgi komercializētu. Starp citu, mūsdienās daļai kultisko sātanistu Helovīns ir lielākie gada svētki…
Mēs, protams, esam sašutuši par terorismu Čečenijā, tāpat šausmināmies par to, ka tepat līdzās Jelgavā zēns nogalināja viņam pazīstamu meiteni, bet tajā pašā laikā nesakām neko, kad mūsu bērni līksmojās karnevālos ar visādu nelabo, velna ģīmju un nāves maskām.
Dzīvības svētumu bieži vien bērni pazaudē datorzālēs, kur pašam katrā spēlē ir dotas vairākas dzīvības, bet uzvaru gūst tas, kurš otru nosit. Mūsdienu cilvēks vienā dienā televīzijā var redzēt vairāk līķu (vardarbības upuru!) nekā viņa vecvectēvs visā savā dzīvē. Arī Helovīns diemžēl izskatās kā mūsdienu videofilmu un datorspēļu agresīvā gara turpinājums.
Neviens Laimes lācis mums neko neatnesīs, ja būsim tādi, kādi esam. Katram pašam jāsāk domāt un izšķirties, kas ir patiesi kā vērts un kam man ir jāpasaka skaidri un noteikti: «Nē!» Perversijas un izlaidība nedrīkst tikt pasniegtas kā kultūras un izglītības daļa.
