7. februārī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā Nacionālā simfoniskā orķestra 1. vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols sāks savam pagājušā gada nogalē iznākušajam pirmajam soloalbumam «Starp debesīm un zemi» veltīto koncerttūri.
7. februārī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā Nacionālā simfoniskā orķestra 1. vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols sāks savam pagājušā gada nogalē iznākušajam pirmajam soloalbumam «Starp debesīm un zemi» veltīto koncerttūri. Koncertā, tāpat kā ierakstā, būs dzirdama gan gadu gaitā mūziķa pilnveidotā akustiskā instrumenta spēle, gan elektriskā vijole, kuru R.Ozols spēlē salīdzinoši nesen. Neskanēs vienīgi ieraksta noslēdzošais skaņdarbs – oriģinālpartitūrai vistuvāk aranžētais M.Vorlopa «Swing Concerto» –, tā īpatnības grūtāk samērojamas ar koncertā paredzēto fonogrammas pavadījumu. Nākotnē R.Ozols iecerējis šo un pārējās «Starp debesīm un zemi» skaņdarbu versijas papildināt ar simfoniskā orķestra skanējumu, kā arī laist klajā albumu ar jaunām kompozīciju apdarēm.
Mūsu saruna bija par klausītāju vērtējumam pašlaik nodoto ierakstu, tā ieceri, tapšanu un nolūkiem.
Kad pirmoreiz ienāca prātā vijolei pievienot elektrību?
Elektrisko vijoli spēlēju gadus trīs (iespēju instrumentu iegādāties nodrošināja Rīgas Augstsprieguma tīkls). Sākumā galvenokārt reprezentācijas sarīkojumos, banketos. Izmantoju kustības brīvību, ko tā sniedz pretēji akustiskajai vijolei, ar kuru visu laiku jāstāv pie mikrofona. Iespēja pievienot dažādus skaņas efektus – ģitāras kompresorus, pedāļus –, mainīt tembru ļauj nodrošināt to, ka garlaicīgi nekļūst ne pašam, ne publikai.
Albumā dzirdams triju aranžētāju veikums. Kā ieraksts radās un kas to ietekmēja?
Grūti pateikt, kas mani ietekmēja, jo, arī neskaitot Vanesu Meju, vairāki klasiskās mūzikas atskaņotājmākslinieki pievērsušies kam līdzīgam, teiksim, Naidžels Kenedijs. Nevarētu teikt, ka pārāk daudzi, bet retums pasaulē tas nav. Domāju, ka Latvijā šis ir pirmais tādas mūzikas albums. Ideja radās jau pirms laba laika, bet tās pilnveidošanai, protams, vajadzīga nauda. Ierakstu iecerējām kopā ar Helviju Stengrēvicu – jau vairākus gadus daudz spēlējam kopā dažādos žanros, piemēram, salonmūziku, ko vieglāku… Projektu «Latvenergo» iesniedzu pagājušā gada pavasarī. Apstiprinājumu saņēmu augustā. Bija ļoti maz laika. Arī no komerciālā viedokļa bija svarīgi, lai disks iznāktu ne vēlāk kā decembra sākumā. Divatā ar Helviju tas nebija iespējams, tāpēc aicināju palīgā Uģi Prauliņu un Raimondu Macatu.
Jūs pieminējāt Vanesu Meju. Kā izturaties pret to, ka tiekat ar viņu salīdzināts?
Pozitīvi. Kāpēc ne? Ļoti augstas klases vijolniece, pēdējā laikā pārsvarā darbojas šovbiznesā, un tas viņai labi izdodas, ļoti artistiska, māk sevi pasniegt uz skatuves. Arī aranžējumi ļoti interesanti. Varbūt kaut kas līdzīgs mūsu abu iecerēs arī ir. Taču, kaut arī Vanesu vērtēju augstu, neko neesmu aizguvis – tās bija manas idejas. Manas, Helvija, R.Macata un U.Prauliņa.
Kā kopumā esat apmierināts ar aranžējumiem? U.Prauliņa veikums ļoti atšķiras no abiem pārējiem.
Nekad nebūs tā, ka kādam albumā patiks viss. Aranžējumu atšķirību noteica zināmi apsvērumi. Protams, visiem neizdabāsi. Kas patīk vieniem, var nepatikt citiem. Taču, kaut arī daudzveidīgs, albums tomēr ir vismaz aptuveni stilistiski vienots, neskaitot pēdējo skaņdarbu – U.Prauliņa veiktu pārlikumu no Mišela Vorlopa «Swing Concerto» partitūras, ko pirms diviem gadiem esmu spēlējis kopā ar simfonisko orķestri. Protams, bija doma ar orķestri to arī ierakstīt, bet tādā gadījumā viena gabala ieskaņošana izmaksātu tikpat, cik vesels albums.
Manuprāt, tieši M.Vorlopa «Swing Concerto» versija ir veiksmīgs U.Prauliņa mēģinājums elektroniskiem līdzekļiem tuvoties komponista iecerētajam skanējumam.
Jā, katrā ziņā atšķirībā no pārējiem – simfoniju un operu fragmentu – aranžējumiem pēdējā skaņdarba autora iecere netika nekādi mainīta.
Tas jūtams arī jūsu vijoles skanējumā.
Šo skaņdarbu spēlēju uz akustiskās. Vispār pusē albuma izmantota akustiskā, pusē – elektriskā vijole.
Vai komponisti, kuru skaņdarbi iekļauti ierakstā (Verdi, Vāgners, Rosīni, Maskāni un pārējie), ir arī jūsu iecienītākie, vai izvēlei bija citi kritēriji?
Nē. Pirmām kārtām izvēlējos to, kas patīk man pašam. Komercija bija sekundāra lieta. Lai gan domāju arī par to. Kāpēc ne?
Vai varētu teikt, ka šie autori kopumā visvairāk ietekmējuši jūsu muzikālo domāšanu?
Zināmā mērā – jā.
Vai elektroniskais aranžējums nozīmē, ka albums domāts tiem, kuri ikdienā neklausās klasisko mūziku klasiskā atskaņojumā?
Man šķiet… kāpēc gan arī klasiskā atskaņojuma cienītāji nevarētu klausīties šādi aranžētus gabalus – pirms vai pēc grūtas darbdienas, mašīnā… Vēlējos, lai aranžējums nebūtu pārāk «biezs», lai skanējums būtu skaidrs, viegli uztverams, nekā sarežģīta.
